Kad no rīta pamostamies, mūsu organismam ir vajadzīga enerģija, lai tas varētu normāli funkcionēt visu turpmāko dienu. Enerģiju mēs uzņemam ar pārtiku, tādēļ nav veselīgi izlaist tik svarīgu maltīti kā brokastis. Ja gadījumā "sagrēkojam", tad cukura līmenis asinīs pazeminās un aknām nākas likt lietā savas rezerves, tai pat laikā ziņojot smadzenēm par krājumu izsīkumu, kas vismaz 2-3 reizes dienā izpaudīsies kā ļoti grūti pārvarāma vēlme pēc saldumiem. Šis pats mehānisms darbojas arī tad, ja no rīta ēdīsiet ļoti koncentrētus ogļhidrātus (baltmaizi, bulciņas, cepumus, sviestmaizes, burgerus) vai cukuru saturošus produktus - gan ēdienus, gan dzērienus.Pret saldumu kāri labi palīdz krūze ūdens, kas šo kāri it kā "apdzēš" kaut arī ne uz visu atlikušo dienu.
Daudz labāk brokastīs ir apēst noturīgāku enerģijas avotu saturošās olbaltumvielas (kuras satur arī taukus, kas pārvēršas enerģijā). Teiksim, vārīta ola ar zaļajiem salātiem; svaigais siers ar svaigiem dārzeņiem; sauja riekstu; sojas vai mandeļu piens, blendētu zaļumu biezais kokteilis, dabīgais jogurts ar skābajām ogām (dabīgajam jogurtam pievienotas saldētas ogas (aukstajā laikā) vai svaigi lasītas ogas - zemenes, mellenes, kazenes utt. (vasaras sezonā)); griķu pārslu brokastu putra (vārīta ūdenī) ar zaļumiem un svaigo sieru un vēl simtiem citu variantu.
Ogļhidrātu maltīti labāk atstāt uz dienas pusi, kad pirmais enerģijas cēliens iet uz beigām un ir vajadzība pēc jaunas. Pārējās maltītes jāpielāgo savam dzīvesveidam, tam, cik aktīvi esiet vakarā, cikos ejiet gulēt utt. Skaidrs, ka nav veselīgi paēst un uzreiz doties gulēt. Vakarā labāk uzņemiet ūdeņaināku ēdienu (dārzeņus, nesaldos augļus, sojas/mandeļu vai kazas pienu, siltu ūdeni ar pustējkaroti medus utt.)
Tomēr, ja vēlaties padoties saldajam kārdinājumam, labāk apēdiet žāvētu vīģi, dateli, plūmi, aprikozi vai rozīnes nevis cepumus, kūkas vai šokolādi.
sestdiena, 2012. gada 31. marts
piektdiena, 2012. gada 30. marts
FRUKTOZE
Fruktoze ir saldāka par balto un
brūno cukuru – 1,5 reizes saldāka par saharozi un 3 reizes saldāka par glikozi.
No uzturvērtības viedokļa fruktoze nav pārāka par balto cukuru, jo tāpat satur
četras kalorijas un vienu gramu masas. Vienīgā priekšrocība ir tā, ka fruktoze
asinīs uzsūcas lēnāk nekā glikoze un cukura līmeni asinīs palielina salīdzinoši
maz, kā arī tās izmantošanai nav nepieciešams insulīns, jo ar tās pārstrādi
nodarbojas aknas. Tādēļ tā ir alternatīva diabētiķiem vai tiem, kuru cukura
līmenis asinīs ir pārāk augsts. Fruktozes mīnuss ir tāds, ka tā „nebaro”
smadzenes, kurām „garšo” tikai glikoze. Līdz ar to – ja vēlaties ko saldu tieši
garšas pēc, tad fruktoze ir labāka alternatīva. Tikai ņemiet vērā, ka enerģijā
neizlietoto fruktozi aknas pārvērtīs taukos, kas asinīs nonāks kā triglicerīdi -
šīs vielas tiek vainotas sirds slimību izraisīšanā, apetīti regulējošu hormonu
bloķēšanā (daļēji šī iemesla dēļ nerodas sāta sajūta un tādēļ varat iedzīvoties
liekajā svarā).
Fruktoze ir nopērkama kā
kristālisks cukurs, taču dabā tā pieejama visos augļos un dārzeņos. Tomēr tajos
esošās fruktozes devas ir salīdzinoši nelielas, protams, ja vien negrasāties dzert
daudz svaigi spiestas apelsīnu, ābolu, bumbieru, mango u. tml. saldo augļu sulas
(teiksim, 3-4 gāzes dienā), tad ar fruktozes uzņemšanu problēmu nebūs. Pilnībā pietiks ar vienu šādu sulas glāzi dienā,
bet, ja ir paredzama fiziska slodze, šo devu var dubultot un trīskāršot, jo tad
cukurs tiks izlietots enerģijai, nevis uzkrāts kā tauki. Sulu „problēma”, ja tā
var izteikties, slēpjas diezgan lielajā cukura/fruktozes koncentrācijā (saldo augļu sulā tā ir lielāka nekā dārzeņu sulā), kas tiek uzņemta un asimilēta strauji. Kad ēdam veselu augli vai
saldu dārzeni, tad košļāšanas process un šķiedrvielu klātbūtne nodrošina
pakāpenisku barības vielu atbrīvošanu un uzsūkšanos gremošanas traktā un
nonākšanu asinsritē. Taču, lai tas nebiedē tos, kas vēlas sākt vai turpināt
lietot sulas – tās ir ļoti lielisks vitamīnu, minerālvielu un bioloģiskā ūdens avots.
Galvenais ir atrast pareizo laiku, kad tās lietot, un nepārsniegt vajadzīgo
devu, kurai jābūt proporcionālai jūsu slodzei. No pieredzes varu teikt, ka jau
divus mēnešus dzerot svaigi spiestu burkānu sulu (mana deva bija apmēram
puslitrs dienā – nedaudz pāršāvu pār strīpu, bet no kļūdām taču mācās, vai ne?), man ir ievērojami
uzlabojusies redze. Lūk, ļoti lielisks iemesls pakoriģēt devu un uzņemšanas laiku,
lai neiedzīvotos liekajos taukos.
Mūsdienu industriālajā pārtikā
visvairāk fruktozes satur kukurūzas sīrups (55% fruktoze un 45% glikoze), ko kā
vienu no lētākajiem dabīgajiem saldinātājiem izmanto kā piedevu saldinātajos
dzērienos, brokastu pārslās, musli batoniņos, cepumos, paku sulās, cepumos utt.
Tādēļ, ja iespējams, vienmēr izlasiet pērkamā produkta sastāvdaļas, lai zinātu,
ar ko jums ir darīšana.
Vēl par cukuru
BALTAIS CUKURS
Baltais cukurs ir mūsdienās visplašāk
lietotais dabīgais saldinātājs. Tas satur vienīgi kalorijas, taču tam nav
nekādas citas vērtības, jo tajā nav nedz vitamīnu, nedz minerālvielu, nedz arī
jelkādu citu noderīgu barības vielu. Tā kā cukuru mēs uzņemam gandrīz ar
jebkuru citu pārtikas produktu, tad ne pārāk aktīva dzīvesveida gadījumā no
baltā cukura vajadzētu atteikties pavisam.
Balto cukuru iegūst galvenokārt no cukurbietēm
un cukurniedrēm, vārot to sulu, līdz iegūst lipīgu masu. Tajā esošā sukroze sāk
kristalizēties un šīs kristāliskās daļiņas izņem no pārējās masas (melase). Cukura
pagatavošanas procesā mēdz izmantot arī ķīmiskas vielas, piemēram, sēra
dioksīdu, nātrija hidrogēnsulfātu, kuru zināms daudzums saglabājas arī
galaproduktā.
MELASE
Melase ir cukura ražošanas blakusprodukts.
Tā kā cukurniedru sīrupu parasti karsē divas līdz trīs reizes, tad pēc katras
no karsēšanas reizēm var iegūt dažāda stipruma un krāsas melasi. Pēc pirmās
karsēšanas rodas gaiša un samērā salda melase. Pēc divu karsēšanu cikla melase
ir tumšāka un vidēji salda. Bet pēc trešās karsēšanas melases krāsa ir tumši
brūna un tā satur visvairāk vitamīnu un minerālvielu, un vismazāk cukura. Ja
melasi iegūst no jaunām cukurniedrēm tiek izmantots arī sēra dioksīds kā
konservants.
BRŪNAIS CUKURS
Brūnais cukurs ir gandrīz tas
pats, kas baltais cukurs, taču ar nelielu melases piejaukumu. Šī iemesla dēļ
tam atšķiras gan krāsa, gan garša. Pateicoties melasei, brūnais cukurs satur
arī nedaudz minerālvielu. Brūnā cukura pagatavošanas process mēdz būt dažāds un
galvenokārt atkarīgs no gala produkta prasībām. Tas var būt rafinēts baltais
cukurs, kam pievienota melase (farīna cukurs), gan mazāk apstrādāts cukurs, no
kura melase nav tikusi atdalīta („Demeraras” un „Muscovado” cukurs).
Stabilu enerģiju mēs visvairāk iegūstam tieši
no taukvielām, turklāt cukurs ir ļoti nepastāvīgs enerģijas avots – tas strauji
ceļ enerģijas līmeni, taču tikpat ātri tas pazeminās. Tas lielā mērā izskaidro
arī garastāvokļa maiņas – no augstas uzbudināmības un trauksmes pakāpes līdz
pat miegainībai un apātijai, nogurumam un galvassāpēm. Cukura lietošana ir kā
apburtais loks – jo vairāk to lietosiet, jo vairāk pēc tā tieksieties. Taču
saldumi nebaro, pēc neilga laika cilvēks atkal jutīsies izsalcis. Baltais
cukurs, tāpat kā jebkurš cits saldinātājs, kas izmaina glikozes līmeni asinīs,
pazemina imunitāti un kavē balto asinsķermenīšu (leikocītu) veidošanos apmēram
uz 4-5 stundām pēc tā lietošanas. Cukura pārstrādāšanai ir nepieciešami
vitamīni un minerālvielas, ko tas paņem no organisma rezervēm.
No skābju-sārmu līdzsvara neviens
no šiem dabīgajiem saldinātājiem netiek rekomendēts, jo to skābuma rādītājs ir
vidēji augsts. Taču, ja vēlaties to lietot, labāk izvēlieties pēc iespējas
tumšākas krāsas cukuru (jēlcukuru), piemēram, „Muscovado”, jo tam vismaz ir
kādas noderīgas barības vielas. Vienīgais atcerieties, ka tas jātur noslēgtā
traukā vai iepakojumā, jo tas satur samērā daudz melases mitruma, bet ilgstoši
saskaroties ar gaisu, var izžūt un pamatīgi sacietēt. „Demeraras” cukurs nav
mitrs un to var uzglabāt atvērtā veidā. Farīna cukurs, līdzīgi kā „Muscovado”
ir mitrs un tas jāņem vērā, izvēloties uzglabāšanas veidu.
trešdiena, 2012. gada 28. marts
DABĪGIE UN MĀKSLĪGIE SALDINĀTĀJI
Izdzirdot vārdu saldinātāji,
vismaz man pašai uzreiz rodas asociācijas ar saharīna tabletēm, ko lieto oma
(lai arī kā censtos viņu no tām atrunāt). Taču saldinātājs ir jebkura viela,
kas tiek izmantota ēdiena saldināšanai – tas attiecas gan uz dabīgajiem, gan
mākslīgajiem saldinātājiem. Cukurs ir dabīga viela, ko zaļajos augos veido
saules gaisma, ūdens un ogļskābās gāzes kombinācija. No visiem augiem visvairāk
cukura (16-18%) satur cukurbietes un cukurniedres.
Dabīgie saldinātāji ir šādi: cukurs (baltais,
brūnais, cukurbiešu, cukurniedru utt.), cukura sīrups, melase, graudu iesals,
rīsu sīrups, kukurūzu sīrups, fruktoze, agaves sīrups/nektārs, kļavu sīrups,
stēvija, medus, ksilitols; sintētiskie jeb mākslīgie saldinātāji – saharīns,
aspartāms, taumatīns, neotams, kālija acesulfāms utt. (šie būtībā ir E vielas,
par kuru kaitīgumu/nekaitīgumu ikviens var iepazīties šeit).
svētdiena, 2012. gada 25. marts
Saldumi un piena sēne
Manuprāt, ļoti reti var sastapt
cilvēku, kuram negaršo saldumi. Par spīti tam, ka tie nebūt nav veselīgākais,
ko varam iekļaut savā uzturā, daudzi atzīst vajadzību pēc saldumiem līdz pat
atkarības līmenim. Ja vēl sev izdomājam mīlīgu attaisnojumu, ka
organisms jau pats zina, ko tam vajag, tad – kur ir problēma? Lai arī kā
gribētos par to uzrakstīt īsi un kodolīgi, tomēr diezin vai izdosies, jo šī
tēma ir diezgan visaptveroša.
Candida albicans
Vispirms liriskai atkāpei nedaudz
par piena sēni, ko izraisa rauga sēnīte mūsu organismā. Rauga sēnīte – Candida albicans
– atrodas gan uz mūsu ādas, gan organisma iekšienē: tā ir normāla mirofloras sastāvdaļa
un pati par sevi cilvēka veselību neapdraud.
Taču šie mikroorganismi ir ļoti
vairotiesspējīgi, izturīgi un ... tiem ļoti garšo saldumi. Ja C. albicans sāk
strauji vairoties, tad tas neizbēgami ietekmēs jūsu veselību, turklāt – ļoti dažādos
veidos: gan kā piena sēne zīdaiņiem, gan stomatīts jebkura vecuma cilvēkiem,
kandidoze un vulvovaginīts sievietēm, alerģiju, zarnu un kuņģa mikrofloras
bojājumi, aizcietējumi, hemoroīdi, slikta elpa, hronisks nogurums, krampji
kājās (rodas no nespējas asimilēt minerālvielas), satraukums, spējas
garastāvokļa maiņas utt. C. albicans izplatību vēl vairāk veicina pazemināta
imunitāte (neveselīga uztura piekritēji nekad nav varējuši lepoties ar labu
imunitāti).
Kuņģis ir klāts ar īpašu gļotādu, kas pasargā no skābju iedarbības.
Rauga sēnes kolonijas to pamazām noārda un cilvēki iedzīvojas kuņģa čūlā. Arī
zarnu gļotādas ‘’cauromos’’, zarnu bārkšu bojājumos, smilšu un akmeņu
veidošanās gadījumos iekšējos orgānos ir vainojama rauga sēne. Tā traucē toksīnu izvadīšanu no
organisma, kas tādējādi uzkrājas iekšējos orgānos, nogulsnējas fēču akmeņi,
kuri ar laiku ieaug zarnu gļotādā. Caur zarnu gļotādas „caurumiem” asinīs nonāk
lielas neasimilētās olbaltumvielu un tauku molekulas kopā ar patogēnajiem
organismiem un toksīniem, ko imūnsistēma identificē kā svešķermeni un rezultātā
mēs iegūstam alerģiskas reakcijas, jo organisms pret šo svešķermeni izstrādā
antivielas. Novājinātā zarnu gļotāda neļauj sintezēt un uzņemt pietiekamu
daudzumu vitamīnu un minerālvielu, tiek traucēta vielmaiņa šūnās.
Patiesībā C.
albicans negatīvās ietekmes uzskaitījumu var turpināt vēl gari un plaši, taču
šodien šāda informācija ir pietiekami plaši pieejama un katrs var par to
uzzināt vēl vairāk, ja ir šāda vēlēšanās. Manuprāt, šī ir pietiekami nopietna
tēma, lai ar to iesāktu sadaļu par saldumiem un jo īpaši cukuru, kuru ne bez
pamata dēvē par „balto nāvi.” Pirms turpinu par cukuru, piebildīšu, ka cukurs
nav vienīgais C. albicans izraisītājs, to veicina arī rafinētie milti (pretēji
pilngraudu miltiem), cigaretes, alkohols, hlorēts ūdens, dzīvnieku iekšas (jo
īpaši aknas un nieres, kas satur daudz antibiotiku, pesticīdu u.c. industriālās
lopkopības ‘’labumu’’), pusfabrikāti iepakojumos (tie satur daudz ķīmiskās
sāls, hidrogenizētās eļļas (varbūt plašāk pazīstamas kā trans-taukskābes),
balto cukuru), antibiotikas, kontracepcijas tabletes (progesterona tipa hormoni
izmaina mikrofloru, ļaujot kandidai strauji vairoties), pārtika, kurai trūkst
enzīmu (termiski apstrādātā), gāzētie dzērieni (satur daudz cukura, par ko arī
turpmāk). Rezumējot iepriekš teikto – C. ablicans ir organisma funkcijām
nepieciešama baktērija, taču problēmas rada līdzsvara izjaukšana. Veselīgs un
līdzsvarots gremošanas trakts ir šāds: sārmaina vide mutē (siekalās), nedaudz
skāba vide kuņģī, viegli sārmaina – tievajā zarnā un viegli skāba taisnajā
zarnā. Veselīga diēta, jo īpaši palielinot pienskābo baktēriju uzņemšanu, var palīdzēt atgūt šo līdzsvaru.
CUKURS
Cukurs ir viens no lielākajiem
vaininiekiem Candida albicans straujam pieaugumam. Mūsdienu cilvēks patērē
aptuveni 100 reizes vairāk cukura nekā mūsu senči pirms 100 gadiem. Tādēļ arī
kādā no pirmajiem rakstiem minētais stereotips, ka „senči ēda visu un ar viņiem
nekas traks nenotika” vairs nav attiecināms uz mūsdienām.
Ja zinām, ka cukurs
nav veselīgs – kādēļ turpinām to lietot ik dienas? Atbilde meklējama tajā, ko
dēvē par cukura atkarību, ko nevar pārvarēt ar gribasspēku, jo šī „vajadzība”
norisinās ķīmiskā līmenī, aknām sūtot ziņu smadzenēm, ka organisms ir izsalcis
(cukura līmeņa asinīs krišanās dēļ aknām nākas tērēt savas glikozes rezerves).
Glikoze ir smadzeņu vienīgais barības avots, tādēļ – kurš gan spēj pretoties
dabai, kas mūsos ielikusi ļoti stabilu izdzīvošanas mehānismu? Šeit mēs
atgriežamies pie jau minētās C. albicans, kas „pārtiek” no cukura – proti, tā
izmanto glikozi, lai radītu fermentācijas procesu, kas veicina tās dzīvotspēju.
C. albicans sekmē glikozes līmeņa pazemināšanos un rada toksiskus atkritumus, kas ļauj tai vairoties. Jo vairāk cukura
ēdīsiet, jo vairāk tas „prasīsies” – šis ir neizbēgams apburtā loka princips.
Cukurs ir arī viens no
aptaukošanās galvenajiem cēloņiem, jo aizkuņģa dziedzera hormons insulīns
asinīs nonākušo cukura pārpalikumu pārvērš taukos. Tas savukārt pazemina cukura
līmeni asinīs un organisms atkal ‘’prasa’’ ogļhidrātus (vēl apmēram 2-3 reizes
dienā pēc pirmās ogļhidrātu/cukura devas). Brokastīs ēst ogļhidrātiem bagātīgu
maltīti (saldās brokastu pārslas, sviestmaizes, bulciņas utt.) ir tikpat
neveselīgi kā brokastis neēst nemaz, jo arī otrajā gadījumā ir tieši tas pats
scenārijs ar pazemināto cukura daudzumu un pēc tam – grūti pārvaramu vēlmi pēc
saldumiem un neveselīgiem našķiem.
Lai mazinātu vai pārtrauktu vēlmi
pēc saldumiem, jums jāatjauno normāla gremošanas trakta, bet jo īpaši – zarnu –
mikroflora, kas panākams ar pareizu uzturu (smagākos gadījumos ar
medikamentiem) – pēc iespējas sārmainākiem pārtikas produktiem (sārmainu ūdeni,
sulām, zaļumiem, termiski neapstrādātiem un ar šķiedrvielām bagātiem
produktiem). Alkas pēc saldumiem var mazināt olbaltumvielas. Šokolādes vietā
uzkodiet citronūdenī izmērcētas mandeles, apēdiet nesaldinātu jogurtu, vārītu
olu, izdzeriet glāzi dārzeņu sulas u.tml.
Turpinājums sekos...
Abonēt:
Ziņas (Atom)