Alternatīva miltiem

Kad tikko kā sāku iepazīt kombinēto diētu, man bija grūti samierināties ar to, ka miltu izstrādājumus nevar ēst kopā ar olbaltumvielām. Kas nu kuram aktuālāk - ceptas vai neceptas siermaizītes, sviestmaizes, picas, pīrādziņi, pankūkas, burito, brokastu pārslas ar pienu un tamlīdzīgi ēdieni bija jāatstāj pagātnē. Nedaudz atgādinot teorētisko pusi - olbaltumvielu kategorijai vajadzīga skābāka, bet ogļhidrātiem/cietei - sārmaināka vide, bet abas kopā tās rada "haosu", jo organisms nesaprot, ko darīt un rezultātā pilnvērtīgi netiek asimilēti ne ogļhidrāti, ne olbaltumvielas. Tā kā organismam ir vajadzīgs ne jau garšas baudījums, bet vitamīni, aminoskābes, minerālvielas, fermenti utt., kas nodrošina tā pareizu darbību un veselību, tad mums jācenšas tam palīdzēt šo mērķi sasniegt.

Labā ziņa ir tāda, ka tomēr ir alternatīvas - ierastos kviešu/rudzu miltus ir iespējams aizvietot ar citu produktu - diedzētu graudu miltiem. Sliktā ziņa ir tāda, ka, diemžēl, pie mums šādi milti nav nopērkami. Esmu aptaujājusi lielākos ekoveikalus, kuros ir vislielākā varbūtība, ka šādi produkti varētu tikt pārdoti, taču tur par diedzētu graudu miltiem neviens pat nav dzirdējis. Atliek vien pašiem likt lietā izdomu, lai tiktu pie diedzētu graudu miltiem.

Pāris vārdos vēl paskaidrošu, kāpēc diedzēti graudi nav tas pats, kas parasti graudi. Diedzēšanas procesā graudā vai sēklā norisinās ļoti daudz pārmaiņu. Viena no galvenajām - ciete tiek sadalīta vienkāršos cukuros, ko organismam ir vienkārši asimilēt (līdzīgi kā dārzeņus). Diedzēšanas procesā rodas arī vairāk C, B2, B5 un B6 vitamīnu, karotīns un tiek neitralizētas parastos graudos esošas vielas (piemēram, fitoskābe), kas kavē kalcija, magnija, cinka, vara un dzelzs uzsūkšanos organismā. Diedzēšanas procesā graudā rodas vairāk olbaltumvielu, līdz ar to diedzēti graudi, sēklas, pupiņas tiek pieskaitīti pie olbaltumvielu kategorijas.

Ilgāku laiku nodarbinot sevi ar domu, kā tikt pie diedzētu graudu miltiem, esmu nonākusi pie dažiem secinājumiem un eksperimentu kārtā arī tīri garšīgiem un baudāmiem rezultātiem. Sākotnējā ideja bija izdiedzēt graudus (kviešu, rudzu), izkaltēt un aiznest uz "Grauda spēku" samalt. Bet ņemot vērā ierobežoto platību uz palodzes, kur reāli kaut ko var izdiedzēt, sapratu, ka tas būtu Donkihota cienīgs darbs, jo, lai iegūtu pietiekamu apjomu miltus, ir jāizdiedzē diezgan daudz graudu, tādēļ kopumā tas prasītu gana daudz laika (kviešu graudi man uz palodzes izdīgst vidēji 3-4 dienās). Iespējams, ka izdiedzētos un izkaltētos graudus var samalt arī kafijas dzirnaviņās. Bet tā kā man tādu nav, neesmu šajā jomā eksperimentējusi. Vēl ir variants nopirkt izdiedzētus un izkaltētus graudus (ja nemaldos bija rudzu un kviešu graudi - nopērkami gan Maximā, gan Rimi) un tad tos vai nu pašiem mājās samalt kafijas dzirnaviņās, vai arī - ja nopērk lielāku daudzumu - tad var nest uz "Grauda spēku" (vismaz citu vietu nezinu, kur tiek piedāvāts graudu malšanas pakalpojums nelielam apjomam). Mīnuss ir tāds, ka izkaltētie diedzēti graudi ir padārgi - beigu beigās kilograms šādu miltu varētu izmaksāt tik daudz, ka var pazust vēlme to darīt atkārtoti.

Lai iegūtu mīklu, miltiem ir jāpievieno šķidrums - izejot no šāda argumenta, es nolēmu pamēģināt pavisam vienkāršotu variantu: izdiedzētus un mitrus graudus, pievienoju tiem nedaudz ūdens, sablendēju putriņā līdz vēlamai konsistencei, un pievienojot citas sastāvdaļas, ko parasti liek kādai no mīklām, un man sanāca pārsteidzoši garšīgs (un patiešām veselīgs!) rezultāts. Ja plānots mīklai pievienot arī olu (t.i. neesat vegāns), tad vēl biezāku konsistenci var iegūt šādi: izdiedzētus un izmērcētus graudus liek blenderī, piesit vienu olu, pievieno garšvielas un blendē līdz masa kļūst mīksta. Tad lej vai smērē uz pannas un cep gatavu. Tā var būt pamatne picām, augļu kūkām, biezpienmaizei un vēl virknei garšīgu ideju.

Miežu, kviešu, rudzu graudus es pērku Rīgas centrāltirgū un tie maksā ap 0,50 - 0,70 Ls/kg. Izdiedzējot tik daudz graudus, cik var vienā kārtā sabērt uz liela pusdienu šķīvja (~30 cm) var izcept nelielu picu, daudz vafeļu vai 7 tortiļas. Kādā no nākamajiem ierakstiem padalīšos ar receptēm, kas man sanāca no diedzēto graudu mīklas, bet pagaidām varu tikai rekomendēt aiziet līdz tirgum un iegādāties graudus, bet augstākā labuma kviešu miltus turpmāk svītrot no iepirkumu saraksta, jo tie no uzturvērtības viedokļa ir diezgan mazvērtīgi, turklāt tie rada pārāk daudz problēmu gremošanas sistēmai un beigu beigās dod savu ieguldījumu liekajos kilogramos. Kāpēc gan neizvēlēties veselīgākas alternatīvas?

Humoss

Šo Tuvo Austrumu ēdienu lielākoties pasniedz kopā ar neraudzētu maizi, taču vienlīdz labi tas garšo kā mērcīte pie svaigiem, salmiņos sagrieztiem dārzeņiem, kas no dalītā uztura viedokļa ir labāka izvēle. Humosa galvenā sastāvdaļa - turku zirņi - ir lielisks olbaltumvielu, šķiedrvielu avots, ar ko iesākt dienu. Turku zirņi ir ļoti ieteicami cilvēkiem ar paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs, jo tie samazina "sliktā" holesterīna līmeni. Turku zirņu miza satur antioksidantus (jo zirņi tumšāki un "stūraināki", jo vairāk antioksidantu tie satur) - C un E vitamīnu, betakarotīnu, mangānu un virkni vērtīgu vielu, kas palīdz organismam pretoties slimībām un palēnina novecošanās procesus. Ja vēlaties vēl vairāk olbaltumvielu šajā ēdienā, tad turku zirņus pirms pagatavošanas var izdiedzēt (tas var prasīt apmēram 3 dienas).

Humosa pagatavošanā ir plašas improvizācijas iespējas - tradicionālajai receptei var pievienot gan svaigu papriku vai kādu citu  dārzeni, gan padarīt to pikantāku, pievienojot svaigu vai kaltētu čili, kajēnas piparus, beigās - pārkaisīt ar sakapātiem pētersīļiem vai citiem zaļumiem pēc sirds un garšas kārpiņu patikas. Tahīni var mēģināt atrast jau gatavu kādā garšvielu bodītē vai ārpus Latviajas, taču tās pagatavošana nemaz nav grūta: 200 ml sezama sēklu pievieno 5 ēdamkarotes ūdens, 50 ml auksti spiestas olīveļļas (principā var arī jebkuru citu no sēklām iegūtu eļļu) un nedaudz sāls, visu sablendē līdz sezama sēklas ir izšķīdušas. Šis ir svaigēdāju un skābju-sārmu līdzsvara diētas variants. Klasiskajā variantā sezama sēklas vispirms apgrauzdē. Sezama sēklas satur diezgan daudz B1 vitamīnu (tiamīnu), kas nodrošina pareizu ogļhidrātu maiņu, stimulē pareizu endokrīnās sistēmas un nervu sistēmas darbību. Grauzdētās sēklās šis vitamīns karstuma dēļ iet bojā.

Esmu izmēģinājusi dažādas receptes, bet šī man sanāca vislabāk. Tomēr tajā nav nekas tāds, ko nevarētu palabot - ja sanāk par biezu, var pieliet vēl ūdeni un eļļu. Ja skābuma par maz - pievieno vairāk citrona sulas; ķiplokus var likt vai nelikt (vai arī pielikt ļoti nedaudz, lai to klātbūtne būtu nemanāma), ja jums tie negaršo. Ja dažkārt ir sastāvdaļas, kuras var vienkārši atmest vai aizstāt ar kaut ko citu, tad noteikti nemēģiniet to darīt ar kuminu (romiešu ķimenes) un tahīni (sezama sēklu pastu), jo tie piešķir humosam tā neaktārtojamo garšu. Kuminu es parasti pērku nelielā veikaliņā ("Sojas produkti" vai kaut kā tamlīdzīgi), kas atrodas uz Dzirnavu ielas blakus ARSam. Otra vieta, kur pārdošanā esmu redzējusi kuminu, ir Rimi, taču tur cena ir daudz augstāka.

Sastāvdaļas:
2 - 3 glāzes (angļu mērvienība "cup", kas atbilst 200 ml traukam) mīksti novārītu turku zirņu (labāka alternatīva konservētajiem turku zirņiem, jo viss konservētais ir "skābs")
2 ēdamkarotes malta kumina
No 1 citrona izspiesta sula
3 ēdamkarotes olīveļļas (Extra virgin)
Apmēram 100 ml ūdens (ja zirņus vārtiet paši, izmantojiet ūdeni, kurā vārīti ziņi)
Sāls pēc garšas
50 - 100 ml tahīni
1 ķiploka daiviņa

Pagatavošana:
Visas sastāvdaļas saliek blenderī vai bļodā (ja blendē ar rokas blenderi) un sablendē līdz iegūta krēmīga, viendabīga masa un nav jūtami zirņu gabaliņi. Gatavo masu liek bļodā, pārkaisa ar paprikas pulveri un apslaka ar olīveļļu.

Beidzot - receptes!

Tā nu ir sanācis, ka dalītajā uzturā ir tik daudz jaukas teorijas, bez kuras nevar iztikt, ja vēlamies pamatīgāk saprast, kāpēc ir tieši tā, kā ir, un kādas ir alternatīvas neveselīgajām kombinācijām un produktiem. Beidzot (un te - paldies garajām brīvdienām) esmu pieķērusies pie recepšu sadaļas. Recepšu man ir daudz, bet zinu, ka ar bildēm tās izskatās labāk un uzrunā personīgāk. Tā kā līdz šim neesmu nodarbojusies ar savu recepšu iemūžināšanu fotogrāfijās, tomēr apņemos turpmāk laboties un to darīt, un veikumu publicēt šeit kopā ar jaunām idejām par to, kā dalīto uzturu un skābju-sārmu līdzsvara diētu padarīt garšīgu un patīkamu ikvienam gardēdim.

Tagad recepšu sadaļā ieliku vairākas receptes no Ilzes bloga - izvēloties tās, kas iekļaujas dalītā uztura koncepcijā. Viņai ir daudz lielisku ideju un ar nelielu improvizāciju vēl vairāk recepšu no viņas bloga būs iespējams transformēt arī dalītā uztura praktizētājam. Viena no lielākajām "problēmām" (ja tā var teikt), ir problēmas ar miltu savienošanu ar olbaltumvielām, kas tādus plaši iecienītus ēdienus kā siermaizes, picas, tradicionālos mīklas izstrādājumus (milti/graudaugi + olas + piena produkti) - pīrāgus, kūkas, tortes, pankūkas utt. padara par nevēlamiem no dalītā uztura viedokļa. Taču praktiski jebkam ir iespējams atrast alternatīvu. Par labākajām alternatīvām rakstīšu kādā no nākamajiem rakstiem. Bet tagad - priecīgus visiem gaidāmos svētkus un - baudiet veselīgus ēdienus ar kādu no recepšu sadaļā piedāvātajām receptēm! Lai labi garšo!

MĀKSLĪGIE SALDINĀTĀJI

Miljardu industrijas lolojums aspartāms (sastopams arī zem šādiem apzīmējumiem: Equal, NutraSweet, Spoonful, AminoSweet, E951) ir viens no lētākajiem mākslīgajiem saldinātājiem un ir nesalīdzināmi lētāks par dabīgajiem saldinātājiem, tādēļ to samērā plaši lieto plaša patēriņa produktos, galvenokārt saldinātajos dzērienos, konditorejas izstrādājumos, šķīstošajā kafijā/kakao u. tml. produktos un gandrīz visos produktos, kas pazīstami kā „diētisks” (diet) vai mazkaloriju un „bez cukura” (sugar-free). Diemžēl šodienas realitāte ir tāda, ka mūziku pasūta tas, kas par to maksā, tādēļ arī šī saldinātāja lobijs ir parūpējies, lai aspartāmu ne tikai neaizliegtu, bet pat rekomendētu kā veselīgu alternatīvu, jo īpaši cilvēkiem ar liekā svara problēmām.

Savu uzvaras gājienu aspartāms sāka pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem (to atklāja pirms vairāk kā 40 gadiem un sākotnēji to izmantoja kā medicīnisku līdzekli kuņģu čūlas u.c. slimību ārstēšanā) un tas ir bijis pietiekams laiks, lai apkopotu gana daudz liecību par to, ka šī viela izraisa smagas neiroloģiskas problēmas, redzes pasliktināšanos (līdz pat redzes zudumam), depresiju, atkarību, no kuras atbrīvoties ir vēl grūtāk nekā no alkohola vai heroīna, sirdsdarbības traucējumus, smadzeņu audzēju, aknu aptaukošanos un cirozi, migrēnu, krampjus, atmiņas zudumus, multiplo sklerozi, epilepsiju, diabētu, trauksmainību un nemotivētu agresiju. Sauso acu sindroms un izkaltusi mute, nemitīgas slāpes, kuras šķietami var dzesēt ar jaunu aspartama dzēriena devu, ir aspartama upuru pastāvīgais pavadonis.

Kas tad ir aspartāms? Tas ir metila esteris, ko sintezē no dabīgas aminoskābes. Ļoti skābā vai sārmainā vidē, piemēram, saldinātajos gāzētajos dzērienos, rodas metanols jeb koka spirts, kas ir indīgs un var izraisīt aklumu; ilgstoši uzglabājot vai produktam sasilstot, aspartāms pārveidojas toksiskās sastāvdaļās, kas izraisa smadzeņu bojājumus.

Tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par aspartāma patieso dabu, no sirds iesaku izlasīt Palmbīčas Medicīniskās pētniecības institūta direktora H. Dž. Robertsa pētījumu. 

Pārējie mākslīgie saldinātāji – saharīns (E954), sorbīts (E420), ksilīts (E967), kālija acesulfāms (E950) arī nav nekas organismam vēlams, jo ir ziņas par to kancerogēnajām īpašībām, spēju izraisīt ilgstošu caureju, kas noved pie organisma dehidrēšanās, nelabvēlīgu ietekmi uz nervu sistēmu un emocionālo labsajūtu. Mākslīgie saldinātāji ir neatņemama sastāvdaļa košļājamajās gumijās, dažādās pastilās u. tml. produktos, kuriem jānodrošina ilgstoša garša.

Dabīgie sīrupi - rīsu, dateļu, kļavu un agaves

Pie dabīgajiem saldinātājiem, ko var lietot kā alternatīvu cukuram, minami rīsu, dateļu, kļavu un agaves sīrupi.

Nākamā un nebūt ne pati sliktākā alternatīva baltajam un brūnajam cukuram ir augu valsts sīrupi, kas iegūti karsējot šo augu sulu. To labākā īpašība ir zemais glikozes līmenis, kas nozīmē - lietojot šos saldinātājus, jūsu cukura līmenis asinīs būtiski nepaaugstināsies un tas neradīs šī līmeņa svārstīšanos un attiecīgi - pastiprinātu un grūti pārvaramu vēlmi pēc saldumiem vairākas reizes dienā.

BRŪNO RĪSU SĪRUPS
Lai iegūtu brūno rīsu sīrupu, brūnie rīsi (tie paši baltie rīsi tikai ar apvalku, kas satur šķiedrvielas, vitamīnus un minerālvielas) tiek fermentēti ar īpašiem enzīmiem, lai sašķeltu rīsos esošo cieti. Iegūto šķidrumu nokāš un vāra līdz iegūst vajadzīgo sīrupa konsistenci. Brūno rīsu sīrups ir batāts ar rīsu olbaltumvielām, magniju, mangānu un cinku. Sīrupa sastāvā ir 50% ūdenī šķīstošie saliktie ogļhidrāti, 45% maltozes (augu izcelsmes ogļhidrāts) un tikai 3% glikozes. No brūnajiem rīsiem iegūtā glikoze viegli uzsūcas organismā, turklāt saliktie ogļhidrāti un maltoze nodrošina vienmērīgu enerģijas sadali un būtiski nepalielina cukura līmeni asinīs.
Vienīgais nelāgais aspekts, par ko nesen ziņojis žurnāls "Environmental Health Perspectives", ir paaugstinātais arsēna daudzums rīsu graudu apvalkā, kas automātiski nonāk arī rīsu sīrupā. Arsēns ir viena no ķīmiskajām vielām pesticīdos, ko izmanto industriālajā lauksaimniecībā. Tādēļ visdrošāk ir iegādāties tieši ekoloģisko brūno rīsu sīrupu, kaut arī tajā ir iespējams paaugstināts arsēna daudzums, jo augsni ietekmē dažādi faktori un kādreizējās apstrādes metodes, kuru sekas jūtamas ilgāku laiku, ne tikai fakts, ka ekoloģiskajā lauksaimniecībā šādi pesticīdi netiek izmantoti.

DATEĻU SĪRUPS
Dateles, kuras dēvē arī par Sahāras maizi, satur ļoti daudz cukura (fruktozes un glukozes veidā) - ap 60%. Svaigā veidā tās ātri sāk bojāties, tādēļ parasti tās tiek kaltētas. Dateles satur gandrīz visus iespējamos un organismam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Dateļu sīrupu var pagatavot arī mājas apstākļos. Tam vajadzīgas "Medjool" šķirnes žāvētas dateles (vēlams ekoloģiskās), kas uz nakti ir jāizmērcē destilētā ūdenī, pēc tam jāliek blenderī, jāpievieno vēl ūdens un kārtīgi jāblendē, līdz iegūta sīrupa konsistences masa. Uzglabā noslēgtā traukā ledusskapī. Pēc vēlēšanās var pievienot nedaudz citrona sulas, garšvielas pikantumam utt.

KĻAVU SĪRUPS
Kļavu sīrupu iegūst no kļavu sulas, kas satur apmēram 2-5% cukura. Šim nolūkam visvairāk izmanto tieši cukura kļavas, kas aug Ziemeļamerikā un pie mums pieejamas tikai privātās kolekcijās. Vēl sīrpuam paredzēto sulu mēdz iegūt arī no sarkanās un melnās kļavas un teorētiski var izmantot arī mūsu platuma grādos augošo kļavu sulu, tikai jārēķinās, ka mazāk saldai sulai būs nepieciešams patērēl diezgan lielu tilpumu, lai iegūtu kļavu sīrupu. Šis dabīgais saldinātājs ir salīdzinoši dārgs (lētie ir kaut kas līdzīgs kā mākslīgais medus - cukura sīrups ar sintētisko garšas esenci), jo, lai iegūtu litru kļavu sīrupa, ir jāvāra aptuveni 40-50 litrus kļavu sulas. Par sīrupa kvalitāti liecina uz etiķetes uzrakstīti burti A-D. Vistumšākais un piesātinātākais ir D, kam seko C un B - jau vieglāki un gaišāki. A ir gaišs un vieglu garšu, bet visgaišākais un vieglākais ir AA kategorijas kļavu sīrups.
Kļavu sīrupa vērtīgās vielas ir B grupas vitamīni, dzelzs un kalcijs.

AGAVES SĪRUPS
Agaves sīrupu iegūst no agaves auga, kurš aug Dienvidamerikā. Tas ir tas pats augs, no kura gatavo arī tekilu. Kaut arī būdams nepilnas divas reizes saldāks par cukuru, agaves sīrups cukura līmeni asinīs paaugstina nedaudz - ievērojami mazāk nekā parastais cukurs (tādēļ piemērots arī diabētiķiem). Agaves sīrupa sastāvā ir vērtīgas minerālvielas un arī insulīns, kas veicina kalcija uzsūkšanos, samazina "sliktā" holesterīna līmeni asinīs un uzlabo zarnu mikrofloru. Tas satur 50 līdz pat 90% fruktozi un atlikušo procentuālo attiecību - glikozi.
Agaves sīrupu gatavo no 14-17 gadus veciem augiem, nogriežot tā lapas un izspiežot sulu no stumbeņa. Pēc tam sulu karsē zemā temperatūrā līdz iegūst sīrupa konsistenci.

MEDUS

Ikviens zina, kas ir saldais gardums medus, taču tā tapšanas process ir gana interesants, lai pāris teikumos to aprakstītu. Tātad – to ražo medusbites no ziedu nektāra, augu dzīvo daļu izsvīduma vai no sūcējinsektu izdalījumiem. No pirmā iegūst ziedu medu, no otrā – izsvīdumu medu, bet no trešā – lapu medu. Ziedu medu bites iegūst no saldā ziedu nektāra, ko tās iesūc guzā, kur nektārs sajaucas ar to organismā saražotajiem sekrētiem, pēc tam daudzas reizes pa pilienam izlaiž no guzas un atkal ar snuķīti iesūc atpakaļ. Šajā procesā nektārs no saharozes pārvēršas fruktozē un glikozē, kā arī tiek bagātināts ar bišu guzā esošajiem vitamīniem, fermentiem un bioloģiski aktīvajām vielām. Pēc tam tās medu salej šūnās un aizvāko, lai tas nogatavinātos (tas var prasīt no vairākām dienām līdz pāris nedēļām). Izsvīduma medus iegūts no medusrasas – izsvīduma, kas parādās uz augu lapām, ja ir bijušas lielas temperatūras svārstības starp dienu un nakti, kā arī izsvīduma saldo šķidrumu bites ievāc no priežu un egļu skujām. Lapu medu bites iegūst no laputu izdalījumiem, ko tās atstāj uz lapām. Laputis dzīvo lapu apakšā, barojas ar to saldo sulu, bet tām vajadzīgas galvenokārt olbaltumvielas un tikai nedaudz cukura, tādēļ atlikušais cukurs tiek izvadīts no organisma un tas nopil uz zemāk esošajām lapām, no kurām šo saldvielu savāc bites. Saldvielas apstrāde izsvīduma un lapu medus gadījumā notiek tāpat kā aprakstā pie ziedu medus. Izsvīdumu un lapu medus skaitās vērtīgāks un arī dārgāks par ziedu medu, jo tas satur vairāk minerālvielu un olbaltumvielu.

Medus skābuma rādītājs ir salīdzinoši neliels, tādēļ tas, līdzīgi kā fruktoze, kļavu sīrups, brūno rīsu sīrups, kviešu iesala sīrups, cukurniedru sīrups un Turbinado cukurs (gandrīz tas pats, kas Demeraras cukurs, ir vēlamāks par rafinēto (balto) cukuru un gaiši brūno kristālisko cukuru. Vienīgi jāatceras, ka medu nav ieteicams karsēt vai pievienot karstiem dzērieniem, jo virs 40 grādiem pēc Celsija medus zaudē ārstnieciskās īpašības, un to jāuzglabā noslēgtā traukā, pretējā gadījumā tas uzņems mitrumu no apkārtējās vides un var sākt bojāties. Tāpat jāuzmanās cilvēkiem, kuriem novēro alerģiskas reakcijas no ziedputekšņiem. Piesardzības labad ieteicamāks ir gaišais medus, jo biežāk alerģijas rodas no tumšā (griķu, viršu) medus.

Ja izvēlaties medu, tad vislabāk to pirkt no uzticamiem biškopjiem, jo, diemžēl, ir arī tādi, kas lielāku ienākumu dēļ ir gatavi medus iegūšanas procesu pasteidzināt jebkādiem līdzekļiem – barot bites ar cukursīrupu, izņemt nenogatavinātu medu, to karsēt, pievienot vairāk ūdeni nekā vēlams utt. Labas kvalitātes medus ar laiku kristalizējas, kurpretim pārkarsēts medus nekristalizēsies. Uz pārkarsēta medus virsmas parasti ir redzams tāds kā putu aplis, bet medus noslāņošanās liecina par atšķirīgu medu samaisījumu.

Veikalos ir pieejams arī tāds „brīnums” kā mākslīgais medus, kuram ar medu būtībā nav nekādas saistības, jo tas pagatavots no cukura, ūdens, pienskābes, citronskābes un vīnskābes, kā arī medus esences vai aromātvielas. Šāds medus satur tikai saharozi, glikozi un fruktozi, bet nekādu vitamīnu vai citu vērtīgu vielu tajā nav un skābuma rādītājs mākslīgajam medum ir tāds pats kā baltajam cukuram

Vislabākais saldinātājs - STĒVIJA

Man, kā izbijušai saldummīlei, viena no nepatīkamākajām ziņām dalītā uztura kontekstā bija atteikšanās no cukura un produktiem, kas to satur. Tas bija tikai iesākumā pirms sapratu, ka dzīve bez cukura ir daudz kvalitatīvāka, jo uzlabojas pašsajūta, rodas patīkama miera sajūta un samazinās stresa līmenis. Nav tā, ka man saldumi vairs negaršotu. Saprotot mehānismu, kas rada vēlmi pēc saldumiem, ir iespējams izveidot tādu ēdienkarti, lai šī vēlme nebūtu "ķīmiskas" dabas, tāda, kurai grūti pretoties. Katrā ziņā saldie ēdieni, ko gatavoju tagad, ir drīzāk saldeni, nevis saldi. Patīkamā ziņa ir tā, ka pastāv arī veselīgas cukura alternatīvas. Viena no tādām ir stēvija, kas nepaaugstina cukura līmeni asinīs, nerada aptaukošanos un citas cukuram raksturīgas problēmas, gluži otrādi - tai ir labvēlīga ietekme uz organismu. Par stēviju diezgan izsmeļošu rakstu ir uzrakstījusi Ilze, tāpēc netērēšu laiku atkārtojoties. Ilzes raksts lasāms šeit. Informāciju varat meklēt arī www.stevija.lv.