gāzētie dzērieni

Nav tādas sārmu-skābju indikatoru tabulas, kuros gāzēti dzērieni būtu atrodami sārmainajā pusē. Gluži pretēji - parasti tie novietoti pie ļoti skābajiem produktiem, kurus vēlams no savas ēdienkartes (un dzērienkartes) izsvītrot. Tomēr gāzētu dzērienu tirdzniecība jau labu laiku arī pie mums sit augstu vilni. Visās ātro uzkodu ēstuvēs komplektos ir iekļauta "Coca-cola" vai vismaz "Sprite" un "Fanta." Šķiet, ka jaunā paaudze vispār ir uzaugusi ar kokakolas nevis piena pudeli rokās. Kā saprast šādu "labvēlību" no vecāku puses? Es visticamāk to ''norakstītu'' uz nezināšanu nevis ļauniem nolūkiem vai vienaldzību. Cik daudz māmiņu forumos nav lasīts par uztraukumu, vai tik bērniem dārziņos nedod kafiju, tai pat laikā - šokolādi, kokakolu un citus kofeīnu saturošus našķus, šķiet, daudzi vecāki nebūt neierobežo.
Jaunieši, visticamāk ne tikai neinteresējās, kas dzīvo viņu gāzēto dzērienu pudelēs un čipsu paciņās, bet arī nezina, kādas blaknes ir pārāk lielam cukura, sāls un kofeīna patēriņam. Varbūt jaunībā tas arī neko daudz nemaina, jo organisms vēl sprigans un nopietnākās slimības parādīsies tikai pēc tam. Pat, ja distancējamies no skābuma un sārmu indikatoriem, es joprojām nespēju atrast nekādu šo dzērienu priekšrocību. Ja nu vienīgais tos dzer ļoti retos gadījumos un nelielās devās, tad par to lietošanu nav ļoti jāuztraucās.
To, ka reklāma strādā lieliski, nevar noliegt, pretējā gadījumā karstajā laikā neviens nepirktu šos saldinātos un gāzētos dzērienus, kas jau pēc būtības nespēj dzesēt slāpes, bet gan uzliek papildu slodzi organismam.

Ar vienu litru kokakolas pusaudzis jau uzņem maksimāli pieļaujamo kofeīna dienas devu (100 ml), pārsniedz rekomendējamo pievienotā cukura devu (rekomendējamā 12 grami, bet litrā kokakolas apmēram 120 grami).

Pat, ja pusaudzis neizdzer litru kokakolas dienā, atlikušais kofeīna un cukura daudzums noteikti tiek kompensēts ar šokolādes batoniņiem un citiem saldajiem našķiem.
Kaut arī kafijas industrijas lobijs centīgi pastāv uz to, ka nepastāv atkarība no kafijas, esmu dzirdējusi parāk daudz personīgu stāstu, kuros cilvēki atzīst, ka viņi bez kafijas nespēj funkcionēt, un tā nav tikai metafora. Vai mums būtu jābrīnās, kādēļ pusaudži papildu hormonu vētru slodzei ir tik aizkaitināmi, kāpēc viņi nogurst un viņiem sāp galva? Varam jau vainot skolas, skolotājus, valdības un sliktus laika apstākļus, taču, ja uzņemtos lielāku atbildību par to, lai izskaidrotu saviem bērniem, kas ir un kas nav veselīgs un darītu to jau no ļoti agrīna vecuma, tad, iespējams, mēs apkārt redzētu daudz mierīgākus un nosvērtākus bērnus bez liekā svara un izrietošajām psiholoģiskajām problēmām.
Un patiesībā jāizglīto jau ne tikai pusaudži vai bērni. Daudz vairāk informācijas ir nepieciešams sniegt vecākiem, lai viņi saprastu, ka dot trīsgadniekam kokakolas pudeli, ir diezgan kaitnieciska rīcība no viņu puses nevis mīlestības un rūpju izpausme.

Mums, pieaugušajiem, kofeīna un cukura dienas patēriņš ir nedaudz augstāks, tomēr arī ne tik augsts, lai varētu atļauties katru dienu dzert litriem kolas vai citu saldinātu dzērienu. Nevajag arī uzķerties uz "light" un "diet" dzērienu āķa, jo tajos ir vēl vairāk kofeīna, bet cukurs ir aizstāts ar kaitīgo aspartāmu.

Labāk veldzēsimies ar negāzētu, tīru ūdeni, kuram pievienots citrons. Ja iespējams - avota ūdeni istabas temperatūrā. Organisms būs mums pateicīgs un mums būs daudz labāka veselība.

Vēl par cukuru

BALTAIS CUKURS

Baltais cukurs ir mūsdienās visplašāk lietotais dabīgais saldinātājs. Tas satur vienīgi kalorijas, taču tam nav nekādas citas vērtības, jo tajā nav nedz vitamīnu, nedz minerālvielu, nedz arī jelkādu citu noderīgu barības vielu. Tā kā cukuru mēs uzņemam gandrīz ar jebkuru citu pārtikas produktu, tad ne pārāk aktīva dzīvesveida gadījumā no baltā cukura vajadzētu atteikties pavisam.

 Balto cukuru iegūst galvenokārt no cukurbietēm un cukurniedrēm, vārot to sulu, līdz iegūst lipīgu masu. Tajā esošā sukroze sāk kristalizēties un šīs kristāliskās daļiņas izņem no pārējās masas (melase). Cukura pagatavošanas procesā mēdz izmantot arī ķīmiskas vielas, piemēram, sēra dioksīdu, nātrija hidrogēnsulfātu, kuru zināms daudzums saglabājas arī galaproduktā.

MELASE

Melase ir cukura ražošanas blakusprodukts. Tā kā cukurniedru sīrupu parasti karsē divas līdz trīs reizes, tad pēc katras no karsēšanas reizēm var iegūt dažāda stipruma un krāsas melasi. Pēc pirmās karsēšanas rodas gaiša un samērā salda melase. Pēc divu karsēšanu cikla melase ir tumšāka un vidēji salda. Bet pēc trešās karsēšanas melases krāsa ir tumši brūna un tā satur visvairāk vitamīnu un minerālvielu, un vismazāk cukura. Ja melasi iegūst no jaunām cukurniedrēm tiek izmantots arī sēra dioksīds kā konservants. 

BRŪNAIS CUKURS

Brūnais cukurs ir gandrīz tas pats, kas baltais cukurs, taču ar nelielu melases piejaukumu. Šī iemesla dēļ tam atšķiras gan krāsa, gan garša. Pateicoties melasei, brūnais cukurs satur arī nedaudz minerālvielu. Brūnā cukura pagatavošanas process mēdz būt dažāds un galvenokārt atkarīgs no gala produkta prasībām. Tas var būt rafinēts baltais cukurs, kam pievienota melase (farīna cukurs), gan mazāk apstrādāts cukurs, no kura melase nav tikusi atdalīta („Demeraras” un „Muscovado” cukurs).

Stabilu enerģiju mēs visvairāk iegūstam tieši no taukvielām, turklāt cukurs ir ļoti nepastāvīgs enerģijas avots – tas strauji ceļ enerģijas līmeni, taču tikpat ātri tas pazeminās. Tas lielā mērā izskaidro arī garastāvokļa maiņas – no augstas uzbudināmības un trauksmes pakāpes līdz pat miegainībai un apātijai, nogurumam un galvassāpēm. Cukura lietošana ir kā apburtais loks – jo vairāk to lietosiet, jo vairāk pēc tā tieksieties. Taču saldumi nebaro, pēc neilga laika cilvēks atkal jutīsies izsalcis. Baltais cukurs, tāpat kā jebkurš cits saldinātājs, kas izmaina glikozes līmeni asinīs, pazemina imunitāti un kavē balto asinsķermenīšu (leikocītu) veidošanos apmēram uz 4-5 stundām pēc tā lietošanas. Cukura pārstrādāšanai ir nepieciešami vitamīni un minerālvielas, ko tas paņem no organisma rezervēm.

No skābju-sārmu līdzsvara neviens no šiem dabīgajiem saldinātājiem netiek rekomendēts, jo to skābuma rādītājs ir vidēji augsts. Taču, ja vēlaties to lietot, labāk izvēlieties pēc iespējas tumšākas krāsas cukuru (jēlcukuru), piemēram, „Muscovado”, jo tam vismaz ir kādas noderīgas barības vielas. Vienīgais atcerieties, ka tas jātur noslēgtā traukā vai iepakojumā, jo tas satur samērā daudz melases mitruma, bet ilgstoši saskaroties ar gaisu, var izžūt un pamatīgi sacietēt. „Demeraras” cukurs nav mitrs un to var uzglabāt atvērtā veidā. Farīna cukurs, līdzīgi kā „Muscovado” ir mitrs un tas jāņem vērā, izvēloties uzglabāšanas veidu.

Saldumi un piena sēne

Manuprāt, ļoti reti var sastapt cilvēku, kuram negaršo saldumi. Par spīti tam, ka tie nebūt nav veselīgākais, ko varam iekļaut savā uzturā, daudzi atzīst vajadzību pēc saldumiem līdz pat atkarības līmenim. Ja vēl sev izdomājam mīlīgu attaisnojumu, ka organisms jau pats zina, ko tam vajag, tad – kur ir problēma? Lai arī kā gribētos par to uzrakstīt īsi un kodolīgi, tomēr diezin vai izdosies, jo šī tēma ir diezgan visaptveroša.

Candida albicans

Vispirms liriskai atkāpei nedaudz par piena sēni, ko izraisa rauga sēnīte mūsu organismā. Rauga sēnīte – Candida albicans – atrodas gan uz mūsu ādas, gan organisma iekšienē: tā ir normāla mirofloras sastāvdaļa un pati par sevi cilvēka veselību neapdraud. 

Taču šie mikroorganismi ir ļoti vairotiesspējīgi, izturīgi un ... tiem ļoti garšo saldumi. Ja C. albicans sāk strauji vairoties, tad tas neizbēgami ietekmēs jūsu veselību, turklāt – ļoti dažādos veidos: gan kā piena sēne zīdaiņiem, gan stomatīts jebkura vecuma cilvēkiem, kandidoze un vulvovaginīts sievietēm, alerģiju, zarnu un kuņģa mikrofloras bojājumi, aizcietējumi, hemoroīdi, slikta elpa, hronisks nogurums, krampji kājās (rodas no nespējas asimilēt minerālvielas), satraukums, spējas garastāvokļa maiņas utt. C. albicans izplatību vēl vairāk veicina pazemināta imunitāte (neveselīga uztura piekritēji nekad nav varējuši lepoties ar labu imunitāti). 

Kuņģis ir klāts ar īpašu gļotādu, kas pasargā no skābju iedarbības. Rauga sēnes kolonijas to pamazām noārda un cilvēki iedzīvojas kuņģa čūlā. Arī zarnu gļotādas ‘’cauromos’’, zarnu bārkšu bojājumos, smilšu un akmeņu veidošanās gadījumos iekšējos orgānos ir vainojama rauga sēne. Tā traucē toksīnu izvadīšanu no organisma, kas tādējādi uzkrājas iekšējos orgānos, nogulsnējas fēču akmeņi, kuri ar laiku ieaug zarnu gļotādā. Caur zarnu gļotādas „caurumiem” asinīs nonāk lielas neasimilētās olbaltumvielu un tauku molekulas kopā ar patogēnajiem organismiem un toksīniem, ko imūnsistēma identificē kā svešķermeni un rezultātā mēs iegūstam alerģiskas reakcijas, jo organisms pret šo svešķermeni izstrādā antivielas. Novājinātā zarnu gļotāda neļauj sintezēt un uzņemt pietiekamu daudzumu vitamīnu un minerālvielu, tiek traucēta vielmaiņa šūnās.

Patiesībā C. albicans negatīvās ietekmes uzskaitījumu var turpināt vēl gari un plaši, taču šodien šāda informācija ir pietiekami plaši pieejama un katrs var par to uzzināt vēl vairāk, ja ir šāda vēlēšanās. Manuprāt, šī ir pietiekami nopietna tēma, lai ar to iesāktu sadaļu par saldumiem un jo īpaši cukuru, kuru ne bez pamata dēvē par „balto nāvi.” Pirms turpinu par cukuru, piebildīšu, ka cukurs nav vienīgais C. albicans izraisītājs, to veicina arī rafinētie milti (pretēji pilngraudu miltiem), cigaretes, alkohols, hlorēts ūdens, dzīvnieku iekšas (jo īpaši aknas un nieres, kas satur daudz antibiotiku, pesticīdu u.c. industriālās lopkopības ‘’labumu’’), pusfabrikāti iepakojumos (tie satur daudz ķīmiskās sāls, hidrogenizētās eļļas (varbūt plašāk pazīstamas kā trans-taukskābes), balto cukuru), antibiotikas, kontracepcijas tabletes (progesterona tipa hormoni izmaina mikrofloru, ļaujot kandidai strauji vairoties), pārtika, kurai trūkst enzīmu (termiski apstrādātā), gāzētie dzērieni (satur daudz cukura, par ko arī turpmāk). Rezumējot iepriekš teikto – C. ablicans ir organisma funkcijām nepieciešama baktērija, taču problēmas rada līdzsvara izjaukšana. Veselīgs un līdzsvarots gremošanas trakts ir šāds: sārmaina vide mutē (siekalās), nedaudz skāba vide kuņģī, viegli sārmaina – tievajā zarnā un viegli skāba taisnajā zarnā. Veselīga diēta, jo īpaši palielinot pienskābo baktēriju uzņemšanu, var palīdzēt atgūt šo līdzsvaru.

CUKURS

Cukurs ir viens no lielākajiem vaininiekiem Candida albicans straujam pieaugumam. Mūsdienu cilvēks patērē aptuveni 100 reizes vairāk cukura nekā mūsu senči pirms 100 gadiem. Tādēļ arī kādā no pirmajiem rakstiem minētais stereotips, ka „senči ēda visu un ar viņiem nekas traks nenotika” vairs nav attiecināms uz mūsdienām. 

Ja zinām, ka cukurs nav veselīgs – kādēļ turpinām to lietot ik dienas? Atbilde meklējama tajā, ko dēvē par cukura atkarību, ko nevar pārvarēt ar gribasspēku, jo šī „vajadzība” norisinās ķīmiskā līmenī, aknām sūtot ziņu smadzenēm, ka organisms ir izsalcis (cukura līmeņa asinīs krišanās dēļ aknām nākas tērēt savas glikozes rezerves). Glikoze ir smadzeņu vienīgais barības avots, tādēļ – kurš gan spēj pretoties dabai, kas mūsos ielikusi ļoti stabilu izdzīvošanas mehānismu? Šeit mēs atgriežamies pie jau minētās C. albicans, kas „pārtiek” no cukura – proti, tā izmanto glikozi, lai radītu fermentācijas procesu, kas veicina tās dzīvotspēju. C. albicans sekmē glikozes līmeņa pazemināšanos un rada toksiskus atkritumus, kas ļauj tai vairoties. Jo vairāk cukura ēdīsiet, jo vairāk tas „prasīsies” – šis ir neizbēgams apburtā loka princips.

Cukurs ir arī viens no aptaukošanās galvenajiem cēloņiem, jo aizkuņģa dziedzera hormons insulīns asinīs nonākušo cukura pārpalikumu pārvērš taukos. Tas savukārt pazemina cukura līmeni asinīs un organisms atkal ‘’prasa’’ ogļhidrātus (vēl apmēram 2-3 reizes dienā pēc pirmās ogļhidrātu/cukura devas). Brokastīs ēst ogļhidrātiem bagātīgu maltīti (saldās brokastu pārslas, sviestmaizes, bulciņas utt.) ir tikpat neveselīgi kā brokastis neēst nemaz, jo arī otrajā gadījumā ir tieši tas pats scenārijs ar pazemināto cukura daudzumu un pēc tam – grūti pārvaramu vēlmi pēc saldumiem un neveselīgiem našķiem. 

Lai mazinātu vai pārtrauktu vēlmi pēc saldumiem, jums jāatjauno normāla gremošanas trakta, bet jo īpaši – zarnu – mikroflora, kas panākams ar pareizu uzturu (smagākos gadījumos ar medikamentiem) – pēc iespējas sārmainākiem pārtikas produktiem (sārmainu ūdeni, sulām, zaļumiem, termiski neapstrādātiem un ar šķiedrvielām bagātiem produktiem). Alkas pēc saldumiem var mazināt olbaltumvielas. Šokolādes vietā uzkodiet citronūdenī izmērcētas mandeles, apēdiet nesaldinātu jogurtu, vārītu olu, izdzeriet glāzi dārzeņu sulas u.tml.

Turpinājums sekos...