pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis

Kad sakārojas cepumus

Vai saldie ēdieni nav vieni no tiem, no kuriem atteikties ir visgrūtāk? Ja tā, tad varu jūs iepriecināt, ka arī pH diētā pastāv iespēja turpināt ēst saldos ēdienus, tikai.... jāpamaina koncepcija, jāizvēlas citi produkti, jāatsakās no baltajiem miltiem un cukura. Tā nav nekāda "neiespējamā misija". Arī mēs ēdam tortes, cepumus, pudiņus un citus gardus ēdienus un drīzumā par tiem vairāk varēs lasīt recepšu sadaļā.

Jau sen gribējās izcept garšīgus cepumus un šodien virtuvē ķēros pie eksperimenta, kas izvērtās diezgan garšīgā rezultātā. Tā kā eskperimentējot es parasti neizmantoju lielus izejvielu apjomus (ja nu gadījumā nekas labs nesanāk), tad nosaukšu ļoti aptuveni to, ko liku kopā. Man sanāca pusotra panna (30 cm diametrā) cepumu.

Sastāvdaļas: apmēram 50 g izkausēta sviestam pamazām ber klāt griķu miltus, lai mīkla sabiezē, bet joprojām ir samaisāma. Tad pievieno 2 olas, samaisa. Es pievienoju vēl apmēram 4-5 ēdamkarotes sojas miltu, bet, ja to mājās nav, var bērt tos pašus griķu miltus (nopērkami gan ekoveikalos, gan tagad esmu manījusi arī Maximā). Pieberu 3 ēdamkarotes sojas piena pulvera, apmēram 5-6 ēdamkarotes silta ūdens, samaisu. Pieberu 1 tējkaroti vaniļas cukuru, 1/3 citrona sulas, 1 tējkaroti dzeramās sodas, 1 ēdamkaroti sezama sēklas un 2-3 ēdamkarotes lobītu saulespuķu sēkliņu. Saldumam - 5-6 pilienus stēvijas un 2 ēdamkarotes medus Visu samaisu, pašās beigās pat samīcu ar rokām, jo mīkla diezgan bieza. Ņemu pa mazākiem gabaliem, sarullēju lodītēs, saplacinu un iespiežu tādu kā iedobīti pildījumam un kārtoju uz pannas. Liku uz 200 grādiem apmēram 10 minūtes līdz tie kļuva gaiši - vidēji brūni.




Kad cepumi izcepušies, tos nedaudz atdzesē un pa virsu liek gabaliņu kivi vai jebkuru citu skābenu augli vai ogu - tas ļoti atsvaidzina, bet vēl svarīgāk - nodrošina ar enzīmiem, lai varētu sagremot termiski apstrādāto barību.









svētdiena, 2012. gada 29. aprīlis

Laiks bietēm

Bietes ir vieni no tiem dārzeņiem, kurus vajadzētu diezgan bieži iekļaut savā ēdienkartē. Piesardzībā jāievēro tikai diabēta slimniekiem, jo biete satur vairāk cukura nekā daudzi citi dārzeņi. Tāpat uzmanīgiem, ēdot svaigas bietes vai dzerot svaigu biešu sulu, jābūt tiem, kuriem ir kādas akūtas problēmas ar kuņģi, jo biete ir diezgan "asa" pēc savas iedarbības. Pat tiem, kas nekad agrāk nav eksperimentējuši ar svaigu bieti dažādās receptēs, es ieteiku pamēģināt, jo no šī dārzeņa patiešām var pagatavot ļoti daudz garšīgu ēdienu. Atcerēsimies arī to, ka biete pēc skābju-sārmu indeksa, kā jau lielākā daļa dārzeņu, ir sārmaina. Tā satur ļoti daudz vērtīgu uzturvielu, enzīmu, arī taukus, ogļhidrātus, vitamīnus (B grupas, C un PP) un pektīnu (tā ir lieliska saistviela toksīniem, kas tādejādi tiek izvadīti no organisma). Bietes satur arī daudz dzelzs, magniju un jodu (magnijs normalizē asinsspiedienu, bet jods noder aterosklerozes profilaksei), kā arī folijskābi. Vēl bietēs ir sastopamas tādas unikālas vielas kā betaīns un betanīns, kas šķeļ taukus un cīnās pret audzēju šūnām (ja tādas ir). Anēmijas (mazasinības) slimniekiem svaigas bietes un to sula ir viens no pirmajiem līdzekļiem, ko iesaka tieši no dārzeņu klāsta, jo tās veicina asinsradi. Vēl vērtīgākas par pašām bietēm ir to lapas. Tā kā, ja jums ir iespēja iegādāties bietes tieši no zemniekiem vai arī audzējat tās paši, nekādā gadījumā nemetiet laukā lapas - tās var pievienot zupai, salātiem, spiest sulu, blendēt zaļajos kokteiļos utt.

Es bietes cenšos ēst vismaz katru otro dienu, dažkārt pat sanāk vairākas reizes dienā. Lai neapniktu ēst tikai tradicionālos biešu salātiņus ar ķiplokiem vai biešu zupu vecmammas izpildījumā, piedāvāju dažas no manām iecienītākajām biešu ēdienu receptēm - veģetāro biešu zupu ar ķimenēm un lociņiem, biešu sautējumu, biešu salātus ar valriekstiem un biešu-burkānu-seleriju salātus ar pesto. Vispirms pāris piezīmes par zupu. Ir svarīgi, lai mēs no saviem virtuves skapīšiem un atvilknēm izmestu tradicionālos buljona kubiņus, jo tie satur pārāk daudz kaitīgo E-vielu, kas mūsu organismam ir vajadzīgas vismazāk. Alternatīva ir - vai nu pašiem vārīt dārzeņu buljonu, vai arī izvēlēties ekoloģiskos dārzeņu kubiņus, kuriem nav pievienotas šīs nevēlamās E-vielas. Šādi kubiņi ir redzēti gan Rimi, gan plašākā klāstā pieejami ekoveikalos (maksā no 1,20 - 2,00 Ls). Tie var ietaupīt laiku, ja nav vēlēšanās vārīt dārzeņu buljonu pašiem.


Biešu zupa ar ķimenēm.

Sastāvdaļas:
3-4 vidēja lieluma bietes
apmēram 100 g selerijas saknes
2-3 burkāni
3-4 kartupeļi
2-3 sīpoli
2 ķiploka daiviņas
kārtīgs saišķis lociņu
2 -3 ēdamkarotes ķimeņu (garšas variācijām var pievienot arī 1 ēdamkarotei Romiešu ķimeņu jeb kumina)
2 tējkarotes sāls
1 tējkarote maltu piparu
1 ēdamkarote raudenes
4 lauru lapas
1 tējkarote kajēnas piparu (ja vēlas pikantāku garšu)
saišķītis sagrieztu diļļu
1 ekoloģiskais buljona kubiņš
1,5 - 2 litri ūdens
2-3 ēdamkarotes eļļa

Pagatavošana:
Uzkarsē katlu un ielej 2 -3 ēdamkarotes eļļas. Kamēr eļļa uzkarst, sasmalcina sīpolus un ķiplokus, ieber katlā, pievieno ķimenes un sautē līdz sīpoli kļūst caurspīdīgi. Tikmēr sarīvē burkānus, bietes un seleriju, nomizo un sagriež kartupeļus mazos gabaliņos, ieber katlā, samaisa ar sīpoliem, pievieno garšvielas - sāli, raudeni, pusi no dillēm, kajēnas piparus, nedaudz pasautē. Ja nepieciešams, pielej vēl nedaudz eļļas. Pievieno ūdeni, buljona kubiņu, lauru lapas un uzvāra. Samazina liesmu vai karstumu (elektriskajām virsmām) un turpina vārīt uz lēnas uguns līdz kartupeļi mīksti. Bietēm un burkāniem būtu vēlams palikt nedaudz kraukšķīgiem. Kad zupa gatava, piegriež atlikušo daļu diļļu un saisķīti zaļo loku, pievieno maltos piparus, lej uz šķīvja. Ja vēlas var peivienot vienu ēdamkaroti krējuma (vismaz man šķiet, ka skābais krējums šo zupu padara vēl garšīgāku).



Sautētas bietes

Sastāvdaļas:
3-4 nomizotas un sarīvētas bietes
50 ml eļļas
2 ķiploki
2 sīpoli
2 ēdamkarotes tomātu pastas
1 ēdamkarote brūnā cukura vai 1-2 pilieni stēvijas (vai attiecīgs daudzums stēvijas pulvera)
liels saišķis pētersīļu
1 ēdamkarote ābolu etiķa
sāls, pipari pēc garšas

Visas sastāvdaļas liek vai nu katlā vai sautējamā pannā un sautē līdz bietes ir mīkstas.



Biešu salāti ar pesto

Sastāvdaļas:
2 rīvētas bietes
1 rīvēts burkāns
neliels gabals rīvētas selerijas
1 saišķis zaļo lociņu
2 saulē kaltēti tomāti eļļā
2 ēdamkarotes sezama sēklu
2 ēdamkarotes pesto
1/2 citrona sula
2-3 ēdamkarotes nerafinētas rapšu vai olīvu eļļas
sāls un pipari pēc garšas

Visas sastāvdaļas sajauc kopā, ļauj ievilkties apmēram 30 minūtes. Ļoti garšīgi kopā ar garšvielās un tomātu pastā pagatavotu soju, bet noteikti arī citās kombinācijās - piemēram, ar tvaicētiem dārzeņiem - šie salāti garšotu lieliski!


Biešu slāti ar valriekstiem

Sastāvdaļas:

2 rīvētas vai smalkās šķēlītēst sagrieztas bietes
sauja lobītu valriekstu
1 tējkarote mārrutku
2 ēdamkarotes auksti spiestas olīveļļas
1 ēdamkarotee pesto
sāls un malti pipari pēc garšas, zaļumi - rotāšanai un papildu vitamīniem

Visas sastāvdaļas sajauc kopā un ļauj ievilkties apmēram 30 minūtes.




sestdiena, 2012. gada 28. aprīlis

Dārzeņu - lapu pikantie salāti

Šie ir vieni no maniem mīļākajiem salātiem, kurus varētu ēst trīs reizes dienā un katru dienu
Gaļēdājiem šie salāti būs lieliska un veselīga piedeva, kas nodrošinās ar vitamīniem un enzīmiem olbaltumvielu sagremošanai, bet veģetārieši tos var ēst vai nu vienus pašus vai kopā ar tvaicētiem dārzeņiem, neraudzētu maizi, pilngraudu makaroniem, savvaļas rīsiem vai jebkuriem citiem graudaugiem pēc personīgās izvēles. Pikantumu šiem salātiem piedod gan mērcīte, gan rukola (aragula). Vispirms sāk gatavot mērcīti, lai garšaugi varētu savilkties ar mitrumu. Proporcijas te dotas diezgan lielai salātu bļodai, no kuras var paēst 4-5 personas

Mērce:
2 citronu sula
1/3 glāzes auksti spiestas olīveļļas
2  ēdamkarotes Muskovado cukura
1 ēdamkarote ābolu etiķa
šķipsniņa jūrassāls
1 ēdamkarote kaltētas raudenes (oregano)
1 tējkarote balto malto piparu

Pārējās sastāvdaļas:
4-5 tomāti
1 liels gurķis
1 bundžiņa konservētas kukurūzas (var arī tvaicētu vai vārītu kukurūzu)
2 sarkanie sīpoli
2 sarkanās paprikas
1/2 granātābola sēkliņas
1 liela sauja rukolas (aragulas)
1 sauja spinātu
dažas rozetes puķkāposta

Mērces sastāvdaļas sajauc kopā un atstāj ievilkies. Dārzeņus un zaļumus sagriež, pievieno kurkurūzu, granātābola sēkliņas, visu samaisa un pārlej ar mērcīti.




piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

Zāles, nezāles un sulas

Vispirms gribētu tepat ielikt saiti uz Ilzes rakstu par ēdamajām nezālēm, kas publicēts portālā "Četras sezonas". Tajā varat noskaidrot, kādus labumus tad satur piemājas pļaviņā vai mazdārziņa dobē augošie zaļumi, kurus parasti izmet komposta kaudzē. Tas, ka lābākā vieta tiem ir uz šķīvja, vairs nav šaubu. Kompostam varat atstāt nopļauto zāli, jo galīgi bez tā arī neiztikt.

Joprojām būdama uz "pavasara viļņa", esmu nolēmusi tuvākajā laikā uzsākt vairākas dienas (vai varbūt nedēļu) ilgu sulas kūri ar nolūku vēl pamatīgāk attīrīt un spēcīnāt organismu. Tam, protams, vajag arī specifiskas zināšanas par dažādo augu un dārzeņu sulu iedarbību, jo pilnīga pašdarbība un improvizācija kādā brīdī var novest pie problēmām. Līdz ar to esmu tikusi pie četrām grāmatām par sulu dziedinošo spēku, par kurām vēlos padalīties iespaidos, ja nu vēl kādam/kādai ir noskaņojums veikt ko līdzīgu, bet grūti izvēlēties labāko lieteratūru no grāmatnīcu bagātīgā piedāvājuma.


Vidžaja Kumars "Sulu terapija"


Grāmatas ievadā ļoti kodolīgi aplūkota uzturvielu klasifikācija, produktu saraksts, kas satur konkrētus vitamīnus, svaigas pārtikas labvēlīgie aspekti, salīdzinājumā ar termiski apstrādātu pārtiku, sulu diētas labie aspekti. Šeit gan jāpiebilst, ka es to visu vērtēju pH diētas ietvaros un no Latvijas konteksta, tādēļ augļu sulu receptes, kas šajā grāmatā ir aprakstītas, es visticamāk neizvēlēšos. Iemesli ir divi - augļi satur salīdzinoši daudz cukura, tādēļ jo īpaši sākotnējā "atskābināšanās fāzē" tos vajadzētu lietot pēc iespējas minimāli vai nemaz. Otrkārt, eksotiskie augļi pie mums nonāk diezgan pilni ar dažādām ķīmiskām vielām, kuras diezin vai vēlētos uzņemt tik koncentrētā veidā (jo sulā viss ir koncentrēts!). Šim indiešu autoram, protams, ir citi argumenti, jo viņa zemē eksotiskie augi ir tas pats, kas mums rudens antonovkas - dabīgi, nepiesārņoti ar pesticīdiem un konservantiem (kaut vai tiem, kas paredzēti augļa izturībai transportējot uz citu pasaules malu)
Grāmatas lielāko daļu veido dažādu dārzeņu un augļu kombināciju receptes, kas paredzētas konkrētu slimību ārstēšanai. Viena no tādām (taču ne vienīgā) man šķiet ļoti noderīga, jo ar tās palīdzību varam cīnīties pret piena/rauga sēni, ja tā ir savairojusies mūsu organismā. Vienīgā problēma tiem, kuriem nav pašiem sava dārza, kurā aug bietes, varētu būt tikšana pie biešu lapām. Tas nozīmē, ka mums visticamāk jāpagaida vēl kāds laiciņš līdz izaugs pašmāju bietes un jāiet uz tirgu sarunāt ar kādu piegādātāju, lai tās atved ar visiem zaļumiem. Un tas, starp citu, nav tikai šīs sulas dēļ. Biešu lapas ir ļoti ieteicams produkts, kas organismu padara sārmaināku.

Bagātīgā minerālvielu sula:
Sauja pētersīļu
1 bietes lapas
5 burkāni
1 ķiploka daiviņa
3 seleriju stublāji

Kaut arī receptē nekas nav minēts par eļļas pievienošanu, es tomēr to darītu, jo zaļumi satur taukos šķīstošos vitamīnus, kas bez taukvielu klātbūtnes mūsu organismā neuzsūksies.

Grāmatas nobeigumā ir aprakstīti dažādi diētas plāni - organisma attīrīšanai, liekā svara zaudēšanai, organisma detoksikācijai utt.
Tiem, kas ēd visu ar visu, šie plāni derēs. Bet tie, kas tiecas ievērot skābju-sārmu līdzsvaru un produktu kombinēšanas principus, tie tomēr nederēs.




Grāmatai ir ļoti īss un kodolīgs ievads, jo mēs taču visi būtībā zinām, ka sulas ir labas un veselīgas :)
Pirmā grāmatas daļa ir veltīta ogu un augļu sulām. Atkārtošos, taču piebildīšu, ka pH diēta tomēr rekomendē neaizrauties ar augļiem un saldām ogām, jo tās satur daudz cukura (un tas skābina organismu un baro mūsu iekšējo piena/rauga sēni), kā arī jāņem vērā tas, cik ekoloģiski tīrus vai ne tik tīrus augļus mēs Latvijā varam iegādāties. Tai pat laikā - to visu var lasīt kaut vai intereses pēc, jo mēs taču mēdzam arī ceļot un citā valstī tā pati meloņu vai mango sula varētu būt noderīga.
Otrā daļa ir veltīta dārzeņu sulām. Gan iepriekšējā, gan šajā daļā pie katra veida sulas ir arī pietiekami informējošs apraksts, ko tieši ar šīs sulas palīdzību mēs uzņemam un ko varam izārstēt.
Ir arī trīs ieraksti par koku sulām - bērzu, kļavu un liepu. Par pēdējo es, piemēram, nemaz nezināju, ka kaut ko tādu arī lieto. Varbūt būs iemesls izmēģināt nākamgad.
Vēl viena daļa ir veltīta dažādu sulu kokteiļiem. No garšas kārpiņu viedokļa - izklausās garšīgi, bet no pH diētas - ne pašas labākās kombinācijas, jo daudzviet tām jāpievieno piens, zemesriekstu sviests, kā arī eksotiskie augļi, par kuriem jau savus apsvērumus izteicu.
Pašās beigās katram vitamīnam ir veltīta viena lapa, aprakstot gan attiecīgā vitamīna funkcijas mūsu organismā, gan dažādu sulu maisījumus, kas satur daudz šī vitamīna un ir paredzēts kādam noteiktam mērķim - acu gaišuam, domu vieglumam, harmoniskai dienai, neizsīkstošai enerģijai utt. Lielākoties šajās receptēs ir ievērots kombinētās diētas princips, ka augļus ar dārzeņiem nejaucam (protams, tas nav grāmatas uzstādījums, bet gan sakritība), kaut arī dažkārt pie kādas dārzeņu sulas ir jāliek klāt pa ābolam. Manuprāt, ja āboli nav pārāk saldi (un visticamāk, ka tā, jo no saldiem daudz sulas nevar dabūt), tad šādas nelielas atkāpes būtisku kaitējumu neradīs.




Šī, manuprāt, ir visinteresantāk un nopietnāk sarakstītā grāmata, turklāt kā pievienotā vērtība man šķiet autores sapratne par mūsu pašu situāciju, par to, ka lietot vietējos pārtikas produktus ir veselīgāk nekā importētos. Līvmanei ir pazīstami arī dalītā uztura principi, ko viņa piemin grāmatā. Tur ir arī atsauces uz dažādiem pētījumiem, citiem autoriem, kas savijas kopā ar viņas personīgo pieredzi.
Grāmatas iesākumā tiek aprakstītas uzturvielu kategorijas, vitamīni, minerālvielas, cilvēka organismam nepieciešamais ūdens un tā kvalitāte, dodot arī dažus padomus, kā to attīrīt. Šajā grāmatā atradīsiet arī labus ieteikumus nezāļu izmantošanai gan zaļajos kokteiļos, gan sulās, salātu receptēs, protams, ne tikai ar nezālēm, bet ļoti daudz interesantu ideju tieši salātu un salātu mērcīšu pagatavošanai.
Īpaša sadaļa veltīta arī dziedinošajiem garšaugiem, krāsu terapijai, padomiem, kā attīrīt vidi, kurā dzīvojam, ieteikumi dažādu veselības problēmu risināšanai vai profilaksei. Tiešām vērtīgas informācijas avots!





Šīs grāmatas autors noteikti ir savas tēmas entuziasts, jo no lasītā saprotu, ka sulas ir ne tikai labākais, ko varam lietot savā uzturā, bet arī vispār pārtikt gandrīz vai no sulām. Kā jau parasts šādās grāmatās, sākotnēji ir ievads par uzturvielām, par vitamīniem, minerālvielām un to funkcijām organismā. Atšķirībā no iepriekšējām grāmtām, šajā katram sulu veidam klāt ir salīdzinoši garš izklāsts gan par konkrēto dārzeni vai augli, gan par to, kāds dziednieciskais spēks tam piemīt un kādus rezultātus viņš no šo sulu lietošanas ir novērojis savā praksē. Ja vadāmies pēc viņa ieteikumiem, tad cilvēkam ik dienas jāizdzer apmēram 4 litri sulas. Es droši nezinu, vai turpinu piekrist tik drosmīgam apgalvojumam, jo vismaz mana aizraušanās ar burkāna sulas puslitru ik rītu divu mēnešu garumā noveda pie svara pieauguma un ļoti nevaldāmas kāres pēc saldumiem. Pēc tam gan sapratu, ka tas ir gluži dabiski, jo burkāni satur diezgan daudz cukura, bet pie mana fiziski ne pārāk aktīvā dzīvesveida šāds cukura daudzums gluži vienkārši nav vajadzīgs. Protams, bija arī savi ieguvumi - mana redze uzlabojās tik lielā mērā, ka pirms 4 gadiem pagatavotās brilles, kuras bija sākušas jau vairs nerādīt, atkal derēja gluži kā vakar pasūtītas. Tagad es burkānu sulu lietoju daudz mērenāk, dodot priekšroku zaļo dārzeņu sulas lielākai proporcijai. Mans secinājums par grāmatu ir šāds: apraksti par dārzeņu sulām (augļu sulas šeit ir tikai dažas) ir ļoti izsmeļoši un noderīgi. Ja atrodam paši savu pieeju - cik daudz un kāpēc to dzeram, tad ir vērts iegādāties šo grāmatu un izlasīt.

ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis

Pavasaris - zaļo sulu un salātu laiks!

Nesen tiku pie jaunajām pieneņu un gārsas lapiņām un sāku domāt, kādos veidos tās varētu apēst. Viena no pavasara privilēģijām ir pašmāju zaļumi - vai nu veikalā nopērkamie dārzeņi, vai pagalmā, vasarnīcā, pļaviņā (protams, ne gluži pilsētas parkos) saplūcamās nezāles un augi, kas nav indīgi. Izvēle ir ļoti plaša - jaunās pieneņu lapas, jaunās nātru lapas, gaiļbiksīšu lapas, tikko kā izplaukušās koku lapas, raspodiņi, gārsas, balandas, virzas, jaunie priežu pumpuri, uz palodzes izdīgušie loki...
Zaļumus ir jāēd, cik vien iespējams. Tas attiecas uz jebkuru gadalaiku. Vislabāk izvēlēties pašmāju produkciju, dodot priekšroku ekoloģiski audzētiem dārzeņiem un zaļumiem. Zāles un nezāles toties var dabūt par brīvu :)

Iedvesmojoties no šiem pavasara zaļumiem, man sanāca divas receptes - viena sulai, otra - salātiem. Ja godīgi, tad salāti garšoja labāk, jo sulā nezāļu garša ir diezgan spēcīga, nedaudz rūgtena un par ļoti garšīgu to nenosauksi. Tomēr, ja par prioritāti izvēlas veselības faktoru, tad var dzert ne tikai to vien.

Mana zaļā sula: 3 burkāni, sauja zaļumu (manā gadījumā - jaunās pieneņu un gārsu lapas), 1/3 citrona sulas un daži pilieni eļļas. Tā kā dabūt sulu no nezālēm ar suluspiedes palīdzību man neizdevās, tad liku lietā blenderi. Blenderējamajā traukā ieliku izspiesto burkānu sulu un zaļumus, kārtīgi sablenderēju un pēc tam lēju un izspaidīju caur sietiņu. Pievienoju citrona sulu un eļļu. Ja grib saldāku rezultātu, var pievienot vēl sulu no 1 bietes vai vēl 2 burkāniem.





Otra zaļumu sula, ko spiežu savam "pH bēbim" Meldrai, ir šāda:
Paliela sauja lielo spinātu ar visiem kātiem, 2 selerijas kāti, 3-4 burkāni. Spinātu lapas samīcu tādā kā kamolā, ielieku suluspiedē, kopā ar lapām lieku arī selerijas kātus un ļoti lēnām to izspiežu, pēc tam lieku burkānus un izspiežu to sulu. Sulai pievieno nedaudz eļļas un dzer uzreiz, kamēr tā ir visaktīvākā. Jaunkundzei tā ļoti garšo un mēģinu ko tādu sagatavot vismaz katru otro dienu, lai papildu kazas piena olbaltumvielām un kalcijam, tiktu uzņemts arī pietiekams daudzums minerālvielu un augu kalcija, kā arī dzelzs.


Nākamā recepte, ko gatavoju jau visu šo nedēļu (jo ir tik garšīgi!), ir zaļumu salāti.
Sastāvdaļas var variēt ļoti individuāli, galveno garšu piešķir mērcīte.

Mērcei:
Izspiežu sulu no puses citrona, pieleju apmēram tikpat daudz auksti spiestu olīvu vai rapšu eļļu, piegriežu vienu saulē kaltētu tomātu, pieberu 2 ēdamkarotes sezama sēklu, 1 tējkaroti raudenes, 1 sīki sagrieztu ķiploka daiviņu un 1 ēdamkaroti ābolu etiķa. 

Salātiem:
Saplucinu pieneņu un gārsas lapas, sauju spinātu lapu, dažas parasto salātu lapas, piegriežu vienu nelielu sarkano sīpolu, 2 tomātus, 1 īso gurķi, pusi avokado, vienu rozeti puķkāposta, dažus lociņus, nedaudz purava. Visu sagriezto un saplucināto pievieno mērcītei vai otrādi - pāri dārzeņiem pārlej mērcīti, pievieno diedzētas sēklas (man pa rokai bija diedzētas lucernas sēklas) samaisa, ļauj ievilkties 15-20 minūtes un pasniedz ar tvaicētiem dārzeņiem vai tvaicētu zivi/gaļu vai arī ēd vienus pašus.


PIENS

Jau labu laiciņu domāju, ka beidzot vajadzētu uzrakstīt par pienu, jo tam skābju-sārmu līdzsvara diētā ir ierādīta ļoti īpaša loma. Neiepriecināšu tos, kuri bez piena nevar iedomāties savu ikdienu, jo diemžēl vai par laimi (par to spriediet paši) svaigu govs pienu šīs diētas piekritēji mēģina lietot pavisam maz vai arī nemaz. Argumenti ir dažādi un es centīšos tos izklāstīt pēc iespējas kodolīgāk, taču no sākuma - kas ir piens?

Piens ir šķidrums, kas iegūts no zīdītāju piena dziedzeriem un tas ir paredzēts kā jaundzimušo barība, kamēr organisms sagatavojas cita veida barības uzņemšanai un sagremošanai. Jo īpaši pirmpiens un sākotnējā perioda piens satur daudz antivielu, ko saražojis mātes organisms, lai pasargātu mazuli no slimībām. Piens būtībā ir ūdens, kurā "peld" piesātināto tauku lodītes; tas ir arī bagāts ar kalciju, olbaltumvielām un C vitamīnu. Cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kurš turpina lietot citu dzīvnieku arī pēc zīdaiņa vecuma.

Vislielākie iebildumi tiek vērsti tieši pret govs pienu un vēl jo vairāk pret to, kas nopērkams apstrādāts un iepakots. Paku pieni mēdz būt homogenizēti - to dabīgā struktūra ir ''salauzta'' un tas ir padarīts viendabīgs, tādēļ tas nenoslāņojas. Vājpiena produkti ir vēl neveselīgāki par pilnpiena produktiem. Piens satur A vitamīnu, kas ir taukos šķīstošs vitamīns, bet vājpienā A vitamīna daudzums, kas nepieciešams piena olbaltumvielu asimilācijai, ir būtiski samazināts. Līdz ar to A vitamīns tiek iegūts no rezervēm, kas atrodas aknās. Turklāt nereti vājpienam tiek piejaukts piena pulveris, kas ir iegūts termiskā procesā, tādējādi tas padarīts vēl ''skābāks''.
Svaigu govs pienu cilvēka organismam ir grūti sagremot, šodien aizvien izplatītāka parādība ir piena cukura jeb laktozes nepanesamība. Produktu skābuma un sārmainības tabulā varam redzēt, ka piens ir "skābs" produkts un kā jau ar visu skābo - lai to izmēztu no organisma, mums vajag minerālvielas (tai skaitā arī kalciju), kuras, ja netiek uzņemtas ar augiem/dārzeņiem, tiek paņemtas no mūsu kauliem, nagiem, zobiem, matiem utt. Līdz ar to pH diētas pārstāvji uzskata, ka mīts par piena produktu nenovērtējamo nozīmi cilvēka uzturā, ir diezgan bīstams. Jo patiesībā tas noved tikai un vienīgi pie kalcija deficīta, kas izpaužās bojātos zobos, trauslos nagos, matu pastiprinātā izkrišanā vai bojātā stāvoklī, osteoporozē. Tas nenozīmē, ka mums, atsakoties no piena, ir drudžaini jāķeras pie uztura bagātinātajiem un plaši reklamētajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Kalciju satur visi dārzeņi, lapu salāti un - jo tumšāk zaļi tie ir, jo vairāk tajos kalcija un arī dzelzs. Ja kaut kādu iemeslu dēļ kalcijs vai jebkuras citas minerālvielas (kālijs, magnijs, dzelzs utt.) organismam pietrūkst, kaut arī ēdat veselīgu pārtiku, problēma varētu būt zarnu traktā, kas ir pārklāts ar dažādiem atkritumiem, ka nav spējīgs nedz sintezēt vitamīnus, nedz uzsūkt barības vielas. Piens, siers, krējums utt., starp citu, ir viens no šādiem kaitniekiem, jo tie organismā rada gļotas un piena tauki izgulsnējas gan gar kuņģa, gan zarnu trakta sieniņām, padarot šo veselībai tik svarīgo orgānu darbību diezgan apgrūtinošu.
Otrs mīts saistībā ar pienu (un arī gaļu, ja kas...) ir tāds, ka tas it kā nepieciešams bērniem, jo veicina augšanu savu vērtīgo olbaltumvielu dēļ. Nenoliedzami - govs piens satur daudz olbaltumvielu; vienā glāzē to ir apmēram 7 grami. Taču, ja bērniem augšanu un attīstību noteiktu olbaltumvielu daudzums, kā izskaidrot to, ka mātes pienā olbaltumvielu ir vismaz trīs reizes mazāk: 1,1g uz 100 g piena. Bērns visintensīvāk aug un attīstās tieši pirmā gada laikā, kad lielākoties tiek barots ar mātes pienu... pH diētas praktizētāji (un pie tā nonāk arī aizvien vairāk dietologu) uzskata, ka olbaltumvielu nozīmē ikdienas uzturā ir ne tikai pārspīlēta, bet rietumos tie tiek patērēti pārāk lielos apjomos un tas noved pie daudzām slimībām.

Govs pienam ir ļoti garšīgas un veselīgas alternatīvas -jau pieminētais kazas piens, aitas piens (to gan neesmu redzējusi pārdošanā mūsu veikalos), sojas piens (vēlams - nesaldinātais), rīsu piens, mandeļu piens, kaņepju piens. Turklāt no kazas piena gatavo tieši tādus pašus produktus kā no govs piena - biezpienu, krējumu, svaigo sieru, cieto sieru, saldo krējumu, jogurtu (te piebildīšu, ka lieliskus produktus var nopirkt kazas piena produktu stendiņā Rīgas Centrāltirgū dārzeņu paviljonā) līdz ar to nemaz nav jāatsakās no daudziem ēdieniem, vienkārši jāaizvieto skābākie ar mazāk skābiem vai sārmainiem.

pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis

Grila sezona

Nereti mēdz jokot, ka latviešu nacionālais ēdiens ir šašliks. Šim jokam noteikti ir zināms pamatojums, jo, atnākot siltajam laikam, cilvēki dodas piknikos, izvelk grilu pagalmos, uz balkoniem, terasēm (ignorējot likumīgo aizliegumu to darīt šādās vietās) un ļoti grib kaut ko cept uz dzīvas uguns. Tiem, kas rūpīgi sekojuši līdzi bloga ierakstiem, nebūs pārsteigums, ka marinēta un līdz oglei apcepta gaļa noteikti nav ieteicama pH diētas piekritējam. Gaļa pati par sevi ir skābus atkritumus radošs produkts, turklāt tas ir termiski apstrādāts, es pat teiktu - apsvilināts un daļēji pārogļots, tam ir pievienots etiķis, arī cukurs, sinepes, to pasniedz ar tomātu mērci, kas ļoti bieži satur konservantus, mākslīgo saldinātāju aspartamu... Nevēlamo sastāvdaļu uzskaitījumu te, protams, varētu turpināt, taču - lai nu paliek, pamatdoma ir skaidra.
Labā ziņa ir tāda, ka var grilēt daudz ko citu, ne tikai gaļu. Šajā sakarā gribēju dalīties garšas pieredzē, ko guvu pēc sestdienas talkas. Folijā tika uzkarsēti (ne cepti uz tiešas liesmas) šķēlītēs sagriezti cukini , kas samaisīti kopā ar saulē kaltētiem tomātiem eļļā. Garša - neizsakāmi fantastiska. Cukini vēl bija samērā kraukšķīgi, tomātu saldeni pikantā garša lieliski spēlējās ar neitrālo cukini... vārdu sakot - pamēģiniet un nenožēlosiet!
Un eksperimentēt šeit var gari un plaši. Galvenais - cepiet folijā, nesviliniet, nelaistiet ar alu vai etiķi un nepārcepiet dārzeņus līdz izjukšanai. Izmantojiet zaļumus, garšaugus, garšaugu eļļas, pārkaisiet grilēto ar diedzētiem graudiem vai sēklām.