MEDUS

Ikviens zina, kas ir saldais gardums medus, taču tā tapšanas process ir gana interesants, lai pāris teikumos to aprakstītu. Tātad – to ražo medusbites no ziedu nektāra, augu dzīvo daļu izsvīduma vai no sūcējinsektu izdalījumiem. No pirmā iegūst ziedu medu, no otrā – izsvīdumu medu, bet no trešā – lapu medu. Ziedu medu bites iegūst no saldā ziedu nektāra, ko tās iesūc guzā, kur nektārs sajaucas ar to organismā saražotajiem sekrētiem, pēc tam daudzas reizes pa pilienam izlaiž no guzas un atkal ar snuķīti iesūc atpakaļ. Šajā procesā nektārs no saharozes pārvēršas fruktozē un glikozē, kā arī tiek bagātināts ar bišu guzā esošajiem vitamīniem, fermentiem un bioloģiski aktīvajām vielām. Pēc tam tās medu salej šūnās un aizvāko, lai tas nogatavinātos (tas var prasīt no vairākām dienām līdz pāris nedēļām). Izsvīduma medus iegūts no medusrasas – izsvīduma, kas parādās uz augu lapām, ja ir bijušas lielas temperatūras svārstības starp dienu un nakti, kā arī izsvīduma saldo šķidrumu bites ievāc no priežu un egļu skujām. Lapu medu bites iegūst no laputu izdalījumiem, ko tās atstāj uz lapām. Laputis dzīvo lapu apakšā, barojas ar to saldo sulu, bet tām vajadzīgas galvenokārt olbaltumvielas un tikai nedaudz cukura, tādēļ atlikušais cukurs tiek izvadīts no organisma un tas nopil uz zemāk esošajām lapām, no kurām šo saldvielu savāc bites. Saldvielas apstrāde izsvīduma un lapu medus gadījumā notiek tāpat kā aprakstā pie ziedu medus. Izsvīdumu un lapu medus skaitās vērtīgāks un arī dārgāks par ziedu medu, jo tas satur vairāk minerālvielu un olbaltumvielu.

Medus skābuma rādītājs ir salīdzinoši neliels, tādēļ tas, līdzīgi kā fruktoze, kļavu sīrups, brūno rīsu sīrups, kviešu iesala sīrups, cukurniedru sīrups un Turbinado cukurs (gandrīz tas pats, kas Demeraras cukurs, ir vēlamāks par rafinēto (balto) cukuru un gaiši brūno kristālisko cukuru. Vienīgi jāatceras, ka medu nav ieteicams karsēt vai pievienot karstiem dzērieniem, jo virs 40 grādiem pēc Celsija medus zaudē ārstnieciskās īpašības, un to jāuzglabā noslēgtā traukā, pretējā gadījumā tas uzņems mitrumu no apkārtējās vides un var sākt bojāties. Tāpat jāuzmanās cilvēkiem, kuriem novēro alerģiskas reakcijas no ziedputekšņiem. Piesardzības labad ieteicamāks ir gaišais medus, jo biežāk alerģijas rodas no tumšā (griķu, viršu) medus.

Ja izvēlaties medu, tad vislabāk to pirkt no uzticamiem biškopjiem, jo, diemžēl, ir arī tādi, kas lielāku ienākumu dēļ ir gatavi medus iegūšanas procesu pasteidzināt jebkādiem līdzekļiem – barot bites ar cukursīrupu, izņemt nenogatavinātu medu, to karsēt, pievienot vairāk ūdeni nekā vēlams utt. Labas kvalitātes medus ar laiku kristalizējas, kurpretim pārkarsēts medus nekristalizēsies. Uz pārkarsēta medus virsmas parasti ir redzams tāds kā putu aplis, bet medus noslāņošanās liecina par atšķirīgu medu samaisījumu.

Veikalos ir pieejams arī tāds „brīnums” kā mākslīgais medus, kuram ar medu būtībā nav nekādas saistības, jo tas pagatavots no cukura, ūdens, pienskābes, citronskābes un vīnskābes, kā arī medus esences vai aromātvielas. Šāds medus satur tikai saharozi, glikozi un fruktozi, bet nekādu vitamīnu vai citu vērtīgu vielu tajā nav un skābuma rādītājs mākslīgajam medum ir tāds pats kā baltajam cukuram