pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis

Kad sakārojas cepumus

Vai saldie ēdieni nav vieni no tiem, no kuriem atteikties ir visgrūtāk? Ja tā, tad varu jūs iepriecināt, ka arī pH diētā pastāv iespēja turpināt ēst saldos ēdienus, tikai.... jāpamaina koncepcija, jāizvēlas citi produkti, jāatsakās no baltajiem miltiem un cukura. Tā nav nekāda "neiespējamā misija". Arī mēs ēdam tortes, cepumus, pudiņus un citus gardus ēdienus un drīzumā par tiem vairāk varēs lasīt recepšu sadaļā.

Jau sen gribējās izcept garšīgus cepumus un šodien virtuvē ķēros pie eksperimenta, kas izvērtās diezgan garšīgā rezultātā. Tā kā eskperimentējot es parasti neizmantoju lielus izejvielu apjomus (ja nu gadījumā nekas labs nesanāk), tad nosaukšu ļoti aptuveni to, ko liku kopā. Man sanāca pusotra panna (30 cm diametrā) cepumu.

Sastāvdaļas: apmēram 50 g izkausēta sviestam pamazām ber klāt griķu miltus, lai mīkla sabiezē, bet joprojām ir samaisāma. Tad pievieno 2 olas, samaisa. Es pievienoju vēl apmēram 4-5 ēdamkarotes sojas miltu, bet, ja to mājās nav, var bērt tos pašus griķu miltus (nopērkami gan ekoveikalos, gan tagad esmu manījusi arī Maximā). Pieberu 3 ēdamkarotes sojas piena pulvera, apmēram 5-6 ēdamkarotes silta ūdens, samaisu. Pieberu 1 tējkaroti vaniļas cukuru, 1/3 citrona sulas, 1 tējkaroti dzeramās sodas, 1 ēdamkaroti sezama sēklas un 2-3 ēdamkarotes lobītu saulespuķu sēkliņu. Saldumam - 5-6 pilienus stēvijas un 2 ēdamkarotes medus Visu samaisu, pašās beigās pat samīcu ar rokām, jo mīkla diezgan bieza. Ņemu pa mazākiem gabaliem, sarullēju lodītēs, saplacinu un iespiežu tādu kā iedobīti pildījumam un kārtoju uz pannas. Liku uz 200 grādiem apmēram 10 minūtes līdz tie kļuva gaiši - vidēji brūni.




Kad cepumi izcepušies, tos nedaudz atdzesē un pa virsu liek gabaliņu kivi vai jebkuru citu skābenu augli vai ogu - tas ļoti atsvaidzina, bet vēl svarīgāk - nodrošina ar enzīmiem, lai varētu sagremot termiski apstrādāto barību.









svētdiena, 2012. gada 29. aprīlis

Laiks bietēm

Bietes ir vieni no tiem dārzeņiem, kurus vajadzētu diezgan bieži iekļaut savā ēdienkartē. Piesardzībā jāievēro tikai diabēta slimniekiem, jo biete satur vairāk cukura nekā daudzi citi dārzeņi. Tāpat uzmanīgiem, ēdot svaigas bietes vai dzerot svaigu biešu sulu, jābūt tiem, kuriem ir kādas akūtas problēmas ar kuņģi, jo biete ir diezgan "asa" pēc savas iedarbības. Pat tiem, kas nekad agrāk nav eksperimentējuši ar svaigu bieti dažādās receptēs, es ieteiku pamēģināt, jo no šī dārzeņa patiešām var pagatavot ļoti daudz garšīgu ēdienu. Atcerēsimies arī to, ka biete pēc skābju-sārmu indeksa, kā jau lielākā daļa dārzeņu, ir sārmaina. Tā satur ļoti daudz vērtīgu uzturvielu, enzīmu, arī taukus, ogļhidrātus, vitamīnus (B grupas, C un PP) un pektīnu (tā ir lieliska saistviela toksīniem, kas tādejādi tiek izvadīti no organisma). Bietes satur arī daudz dzelzs, magniju un jodu (magnijs normalizē asinsspiedienu, bet jods noder aterosklerozes profilaksei), kā arī folijskābi. Vēl bietēs ir sastopamas tādas unikālas vielas kā betaīns un betanīns, kas šķeļ taukus un cīnās pret audzēju šūnām (ja tādas ir). Anēmijas (mazasinības) slimniekiem svaigas bietes un to sula ir viens no pirmajiem līdzekļiem, ko iesaka tieši no dārzeņu klāsta, jo tās veicina asinsradi. Vēl vērtīgākas par pašām bietēm ir to lapas. Tā kā, ja jums ir iespēja iegādāties bietes tieši no zemniekiem vai arī audzējat tās paši, nekādā gadījumā nemetiet laukā lapas - tās var pievienot zupai, salātiem, spiest sulu, blendēt zaļajos kokteiļos utt.

Es bietes cenšos ēst vismaz katru otro dienu, dažkārt pat sanāk vairākas reizes dienā. Lai neapniktu ēst tikai tradicionālos biešu salātiņus ar ķiplokiem vai biešu zupu vecmammas izpildījumā, piedāvāju dažas no manām iecienītākajām biešu ēdienu receptēm - veģetāro biešu zupu ar ķimenēm un lociņiem, biešu sautējumu, biešu salātus ar valriekstiem un biešu-burkānu-seleriju salātus ar pesto. Vispirms pāris piezīmes par zupu. Ir svarīgi, lai mēs no saviem virtuves skapīšiem un atvilknēm izmestu tradicionālos buljona kubiņus, jo tie satur pārāk daudz kaitīgo E-vielu, kas mūsu organismam ir vajadzīgas vismazāk. Alternatīva ir - vai nu pašiem vārīt dārzeņu buljonu, vai arī izvēlēties ekoloģiskos dārzeņu kubiņus, kuriem nav pievienotas šīs nevēlamās E-vielas. Šādi kubiņi ir redzēti gan Rimi, gan plašākā klāstā pieejami ekoveikalos (maksā no 1,20 - 2,00 Ls). Tie var ietaupīt laiku, ja nav vēlēšanās vārīt dārzeņu buljonu pašiem.


Biešu zupa ar ķimenēm.

Sastāvdaļas:
3-4 vidēja lieluma bietes
apmēram 100 g selerijas saknes
2-3 burkāni
3-4 kartupeļi
2-3 sīpoli
2 ķiploka daiviņas
kārtīgs saišķis lociņu
2 -3 ēdamkarotes ķimeņu (garšas variācijām var pievienot arī 1 ēdamkarotei Romiešu ķimeņu jeb kumina)
2 tējkarotes sāls
1 tējkarote maltu piparu
1 ēdamkarote raudenes
4 lauru lapas
1 tējkarote kajēnas piparu (ja vēlas pikantāku garšu)
saišķītis sagrieztu diļļu
1 ekoloģiskais buljona kubiņš
1,5 - 2 litri ūdens
2-3 ēdamkarotes eļļa

Pagatavošana:
Uzkarsē katlu un ielej 2 -3 ēdamkarotes eļļas. Kamēr eļļa uzkarst, sasmalcina sīpolus un ķiplokus, ieber katlā, pievieno ķimenes un sautē līdz sīpoli kļūst caurspīdīgi. Tikmēr sarīvē burkānus, bietes un seleriju, nomizo un sagriež kartupeļus mazos gabaliņos, ieber katlā, samaisa ar sīpoliem, pievieno garšvielas - sāli, raudeni, pusi no dillēm, kajēnas piparus, nedaudz pasautē. Ja nepieciešams, pielej vēl nedaudz eļļas. Pievieno ūdeni, buljona kubiņu, lauru lapas un uzvāra. Samazina liesmu vai karstumu (elektriskajām virsmām) un turpina vārīt uz lēnas uguns līdz kartupeļi mīksti. Bietēm un burkāniem būtu vēlams palikt nedaudz kraukšķīgiem. Kad zupa gatava, piegriež atlikušo daļu diļļu un saisķīti zaļo loku, pievieno maltos piparus, lej uz šķīvja. Ja vēlas var peivienot vienu ēdamkaroti krējuma (vismaz man šķiet, ka skābais krējums šo zupu padara vēl garšīgāku).



Sautētas bietes

Sastāvdaļas:
3-4 nomizotas un sarīvētas bietes
50 ml eļļas
2 ķiploki
2 sīpoli
2 ēdamkarotes tomātu pastas
1 ēdamkarote brūnā cukura vai 1-2 pilieni stēvijas (vai attiecīgs daudzums stēvijas pulvera)
liels saišķis pētersīļu
1 ēdamkarote ābolu etiķa
sāls, pipari pēc garšas

Visas sastāvdaļas liek vai nu katlā vai sautējamā pannā un sautē līdz bietes ir mīkstas.



Biešu salāti ar pesto

Sastāvdaļas:
2 rīvētas bietes
1 rīvēts burkāns
neliels gabals rīvētas selerijas
1 saišķis zaļo lociņu
2 saulē kaltēti tomāti eļļā
2 ēdamkarotes sezama sēklu
2 ēdamkarotes pesto
1/2 citrona sula
2-3 ēdamkarotes nerafinētas rapšu vai olīvu eļļas
sāls un pipari pēc garšas

Visas sastāvdaļas sajauc kopā, ļauj ievilkties apmēram 30 minūtes. Ļoti garšīgi kopā ar garšvielās un tomātu pastā pagatavotu soju, bet noteikti arī citās kombinācijās - piemēram, ar tvaicētiem dārzeņiem - šie salāti garšotu lieliski!


Biešu slāti ar valriekstiem

Sastāvdaļas:

2 rīvētas vai smalkās šķēlītēst sagrieztas bietes
sauja lobītu valriekstu
1 tējkarote mārrutku
2 ēdamkarotes auksti spiestas olīveļļas
1 ēdamkarotee pesto
sāls un malti pipari pēc garšas, zaļumi - rotāšanai un papildu vitamīniem

Visas sastāvdaļas sajauc kopā un ļauj ievilkties apmēram 30 minūtes.




sestdiena, 2012. gada 28. aprīlis

Dārzeņu - lapu pikantie salāti

Šie ir vieni no maniem mīļākajiem salātiem, kurus varētu ēst trīs reizes dienā un katru dienu
Gaļēdājiem šie salāti būs lieliska un veselīga piedeva, kas nodrošinās ar vitamīniem un enzīmiem olbaltumvielu sagremošanai, bet veģetārieši tos var ēst vai nu vienus pašus vai kopā ar tvaicētiem dārzeņiem, neraudzētu maizi, pilngraudu makaroniem, savvaļas rīsiem vai jebkuriem citiem graudaugiem pēc personīgās izvēles. Pikantumu šiem salātiem piedod gan mērcīte, gan rukola (aragula). Vispirms sāk gatavot mērcīti, lai garšaugi varētu savilkties ar mitrumu. Proporcijas te dotas diezgan lielai salātu bļodai, no kuras var paēst 4-5 personas

Mērce:
2 citronu sula
1/3 glāzes auksti spiestas olīveļļas
2  ēdamkarotes Muskovado cukura
1 ēdamkarote ābolu etiķa
šķipsniņa jūrassāls
1 ēdamkarote kaltētas raudenes (oregano)
1 tējkarote balto malto piparu

Pārējās sastāvdaļas:
4-5 tomāti
1 liels gurķis
1 bundžiņa konservētas kukurūzas (var arī tvaicētu vai vārītu kukurūzu)
2 sarkanie sīpoli
2 sarkanās paprikas
1/2 granātābola sēkliņas
1 liela sauja rukolas (aragulas)
1 sauja spinātu
dažas rozetes puķkāposta

Mērces sastāvdaļas sajauc kopā un atstāj ievilkies. Dārzeņus un zaļumus sagriež, pievieno kurkurūzu, granātābola sēkliņas, visu samaisa un pārlej ar mērcīti.




piektdiena, 2012. gada 27. aprīlis

Zāles, nezāles un sulas

Vispirms gribētu tepat ielikt saiti uz Ilzes rakstu par ēdamajām nezālēm, kas publicēts portālā "Četras sezonas". Tajā varat noskaidrot, kādus labumus tad satur piemājas pļaviņā vai mazdārziņa dobē augošie zaļumi, kurus parasti izmet komposta kaudzē. Tas, ka lābākā vieta tiem ir uz šķīvja, vairs nav šaubu. Kompostam varat atstāt nopļauto zāli, jo galīgi bez tā arī neiztikt.

Joprojām būdama uz "pavasara viļņa", esmu nolēmusi tuvākajā laikā uzsākt vairākas dienas (vai varbūt nedēļu) ilgu sulas kūri ar nolūku vēl pamatīgāk attīrīt un spēcīnāt organismu. Tam, protams, vajag arī specifiskas zināšanas par dažādo augu un dārzeņu sulu iedarbību, jo pilnīga pašdarbība un improvizācija kādā brīdī var novest pie problēmām. Līdz ar to esmu tikusi pie četrām grāmatām par sulu dziedinošo spēku, par kurām vēlos padalīties iespaidos, ja nu vēl kādam/kādai ir noskaņojums veikt ko līdzīgu, bet grūti izvēlēties labāko lieteratūru no grāmatnīcu bagātīgā piedāvājuma.


Vidžaja Kumars "Sulu terapija"


Grāmatas ievadā ļoti kodolīgi aplūkota uzturvielu klasifikācija, produktu saraksts, kas satur konkrētus vitamīnus, svaigas pārtikas labvēlīgie aspekti, salīdzinājumā ar termiski apstrādātu pārtiku, sulu diētas labie aspekti. Šeit gan jāpiebilst, ka es to visu vērtēju pH diētas ietvaros un no Latvijas konteksta, tādēļ augļu sulu receptes, kas šajā grāmatā ir aprakstītas, es visticamāk neizvēlēšos. Iemesli ir divi - augļi satur salīdzinoši daudz cukura, tādēļ jo īpaši sākotnējā "atskābināšanās fāzē" tos vajadzētu lietot pēc iespējas minimāli vai nemaz. Otrkārt, eksotiskie augļi pie mums nonāk diezgan pilni ar dažādām ķīmiskām vielām, kuras diezin vai vēlētos uzņemt tik koncentrētā veidā (jo sulā viss ir koncentrēts!). Šim indiešu autoram, protams, ir citi argumenti, jo viņa zemē eksotiskie augi ir tas pats, kas mums rudens antonovkas - dabīgi, nepiesārņoti ar pesticīdiem un konservantiem (kaut vai tiem, kas paredzēti augļa izturībai transportējot uz citu pasaules malu)
Grāmatas lielāko daļu veido dažādu dārzeņu un augļu kombināciju receptes, kas paredzētas konkrētu slimību ārstēšanai. Viena no tādām (taču ne vienīgā) man šķiet ļoti noderīga, jo ar tās palīdzību varam cīnīties pret piena/rauga sēni, ja tā ir savairojusies mūsu organismā. Vienīgā problēma tiem, kuriem nav pašiem sava dārza, kurā aug bietes, varētu būt tikšana pie biešu lapām. Tas nozīmē, ka mums visticamāk jāpagaida vēl kāds laiciņš līdz izaugs pašmāju bietes un jāiet uz tirgu sarunāt ar kādu piegādātāju, lai tās atved ar visiem zaļumiem. Un tas, starp citu, nav tikai šīs sulas dēļ. Biešu lapas ir ļoti ieteicams produkts, kas organismu padara sārmaināku.

Bagātīgā minerālvielu sula:
Sauja pētersīļu
1 bietes lapas
5 burkāni
1 ķiploka daiviņa
3 seleriju stublāji

Kaut arī receptē nekas nav minēts par eļļas pievienošanu, es tomēr to darītu, jo zaļumi satur taukos šķīstošos vitamīnus, kas bez taukvielu klātbūtnes mūsu organismā neuzsūksies.

Grāmatas nobeigumā ir aprakstīti dažādi diētas plāni - organisma attīrīšanai, liekā svara zaudēšanai, organisma detoksikācijai utt.
Tiem, kas ēd visu ar visu, šie plāni derēs. Bet tie, kas tiecas ievērot skābju-sārmu līdzsvaru un produktu kombinēšanas principus, tie tomēr nederēs.




Grāmatai ir ļoti īss un kodolīgs ievads, jo mēs taču visi būtībā zinām, ka sulas ir labas un veselīgas :)
Pirmā grāmatas daļa ir veltīta ogu un augļu sulām. Atkārtošos, taču piebildīšu, ka pH diēta tomēr rekomendē neaizrauties ar augļiem un saldām ogām, jo tās satur daudz cukura (un tas skābina organismu un baro mūsu iekšējo piena/rauga sēni), kā arī jāņem vērā tas, cik ekoloģiski tīrus vai ne tik tīrus augļus mēs Latvijā varam iegādāties. Tai pat laikā - to visu var lasīt kaut vai intereses pēc, jo mēs taču mēdzam arī ceļot un citā valstī tā pati meloņu vai mango sula varētu būt noderīga.
Otrā daļa ir veltīta dārzeņu sulām. Gan iepriekšējā, gan šajā daļā pie katra veida sulas ir arī pietiekami informējošs apraksts, ko tieši ar šīs sulas palīdzību mēs uzņemam un ko varam izārstēt.
Ir arī trīs ieraksti par koku sulām - bērzu, kļavu un liepu. Par pēdējo es, piemēram, nemaz nezināju, ka kaut ko tādu arī lieto. Varbūt būs iemesls izmēģināt nākamgad.
Vēl viena daļa ir veltīta dažādu sulu kokteiļiem. No garšas kārpiņu viedokļa - izklausās garšīgi, bet no pH diētas - ne pašas labākās kombinācijas, jo daudzviet tām jāpievieno piens, zemesriekstu sviests, kā arī eksotiskie augļi, par kuriem jau savus apsvērumus izteicu.
Pašās beigās katram vitamīnam ir veltīta viena lapa, aprakstot gan attiecīgā vitamīna funkcijas mūsu organismā, gan dažādu sulu maisījumus, kas satur daudz šī vitamīna un ir paredzēts kādam noteiktam mērķim - acu gaišuam, domu vieglumam, harmoniskai dienai, neizsīkstošai enerģijai utt. Lielākoties šajās receptēs ir ievērots kombinētās diētas princips, ka augļus ar dārzeņiem nejaucam (protams, tas nav grāmatas uzstādījums, bet gan sakritība), kaut arī dažkārt pie kādas dārzeņu sulas ir jāliek klāt pa ābolam. Manuprāt, ja āboli nav pārāk saldi (un visticamāk, ka tā, jo no saldiem daudz sulas nevar dabūt), tad šādas nelielas atkāpes būtisku kaitējumu neradīs.




Šī, manuprāt, ir visinteresantāk un nopietnāk sarakstītā grāmata, turklāt kā pievienotā vērtība man šķiet autores sapratne par mūsu pašu situāciju, par to, ka lietot vietējos pārtikas produktus ir veselīgāk nekā importētos. Līvmanei ir pazīstami arī dalītā uztura principi, ko viņa piemin grāmatā. Tur ir arī atsauces uz dažādiem pētījumiem, citiem autoriem, kas savijas kopā ar viņas personīgo pieredzi.
Grāmatas iesākumā tiek aprakstītas uzturvielu kategorijas, vitamīni, minerālvielas, cilvēka organismam nepieciešamais ūdens un tā kvalitāte, dodot arī dažus padomus, kā to attīrīt. Šajā grāmatā atradīsiet arī labus ieteikumus nezāļu izmantošanai gan zaļajos kokteiļos, gan sulās, salātu receptēs, protams, ne tikai ar nezālēm, bet ļoti daudz interesantu ideju tieši salātu un salātu mērcīšu pagatavošanai.
Īpaša sadaļa veltīta arī dziedinošajiem garšaugiem, krāsu terapijai, padomiem, kā attīrīt vidi, kurā dzīvojam, ieteikumi dažādu veselības problēmu risināšanai vai profilaksei. Tiešām vērtīgas informācijas avots!





Šīs grāmatas autors noteikti ir savas tēmas entuziasts, jo no lasītā saprotu, ka sulas ir ne tikai labākais, ko varam lietot savā uzturā, bet arī vispār pārtikt gandrīz vai no sulām. Kā jau parasts šādās grāmatās, sākotnēji ir ievads par uzturvielām, par vitamīniem, minerālvielām un to funkcijām organismā. Atšķirībā no iepriekšējām grāmtām, šajā katram sulu veidam klāt ir salīdzinoši garš izklāsts gan par konkrēto dārzeni vai augli, gan par to, kāds dziednieciskais spēks tam piemīt un kādus rezultātus viņš no šo sulu lietošanas ir novērojis savā praksē. Ja vadāmies pēc viņa ieteikumiem, tad cilvēkam ik dienas jāizdzer apmēram 4 litri sulas. Es droši nezinu, vai turpinu piekrist tik drosmīgam apgalvojumam, jo vismaz mana aizraušanās ar burkāna sulas puslitru ik rītu divu mēnešu garumā noveda pie svara pieauguma un ļoti nevaldāmas kāres pēc saldumiem. Pēc tam gan sapratu, ka tas ir gluži dabiski, jo burkāni satur diezgan daudz cukura, bet pie mana fiziski ne pārāk aktīvā dzīvesveida šāds cukura daudzums gluži vienkārši nav vajadzīgs. Protams, bija arī savi ieguvumi - mana redze uzlabojās tik lielā mērā, ka pirms 4 gadiem pagatavotās brilles, kuras bija sākušas jau vairs nerādīt, atkal derēja gluži kā vakar pasūtītas. Tagad es burkānu sulu lietoju daudz mērenāk, dodot priekšroku zaļo dārzeņu sulas lielākai proporcijai. Mans secinājums par grāmatu ir šāds: apraksti par dārzeņu sulām (augļu sulas šeit ir tikai dažas) ir ļoti izsmeļoši un noderīgi. Ja atrodam paši savu pieeju - cik daudz un kāpēc to dzeram, tad ir vērts iegādāties šo grāmatu un izlasīt.

ceturtdiena, 2012. gada 26. aprīlis

Pavasaris - zaļo sulu un salātu laiks!

Nesen tiku pie jaunajām pieneņu un gārsas lapiņām un sāku domāt, kādos veidos tās varētu apēst. Viena no pavasara privilēģijām ir pašmāju zaļumi - vai nu veikalā nopērkamie dārzeņi, vai pagalmā, vasarnīcā, pļaviņā (protams, ne gluži pilsētas parkos) saplūcamās nezāles un augi, kas nav indīgi. Izvēle ir ļoti plaša - jaunās pieneņu lapas, jaunās nātru lapas, gaiļbiksīšu lapas, tikko kā izplaukušās koku lapas, raspodiņi, gārsas, balandas, virzas, jaunie priežu pumpuri, uz palodzes izdīgušie loki...
Zaļumus ir jāēd, cik vien iespējams. Tas attiecas uz jebkuru gadalaiku. Vislabāk izvēlēties pašmāju produkciju, dodot priekšroku ekoloģiski audzētiem dārzeņiem un zaļumiem. Zāles un nezāles toties var dabūt par brīvu :)

Iedvesmojoties no šiem pavasara zaļumiem, man sanāca divas receptes - viena sulai, otra - salātiem. Ja godīgi, tad salāti garšoja labāk, jo sulā nezāļu garša ir diezgan spēcīga, nedaudz rūgtena un par ļoti garšīgu to nenosauksi. Tomēr, ja par prioritāti izvēlas veselības faktoru, tad var dzert ne tikai to vien.

Mana zaļā sula: 3 burkāni, sauja zaļumu (manā gadījumā - jaunās pieneņu un gārsu lapas), 1/3 citrona sulas un daži pilieni eļļas. Tā kā dabūt sulu no nezālēm ar suluspiedes palīdzību man neizdevās, tad liku lietā blenderi. Blenderējamajā traukā ieliku izspiesto burkānu sulu un zaļumus, kārtīgi sablenderēju un pēc tam lēju un izspaidīju caur sietiņu. Pievienoju citrona sulu un eļļu. Ja grib saldāku rezultātu, var pievienot vēl sulu no 1 bietes vai vēl 2 burkāniem.





Otra zaļumu sula, ko spiežu savam "pH bēbim" Meldrai, ir šāda:
Paliela sauja lielo spinātu ar visiem kātiem, 2 selerijas kāti, 3-4 burkāni. Spinātu lapas samīcu tādā kā kamolā, ielieku suluspiedē, kopā ar lapām lieku arī selerijas kātus un ļoti lēnām to izspiežu, pēc tam lieku burkānus un izspiežu to sulu. Sulai pievieno nedaudz eļļas un dzer uzreiz, kamēr tā ir visaktīvākā. Jaunkundzei tā ļoti garšo un mēģinu ko tādu sagatavot vismaz katru otro dienu, lai papildu kazas piena olbaltumvielām un kalcijam, tiktu uzņemts arī pietiekams daudzums minerālvielu un augu kalcija, kā arī dzelzs.


Nākamā recepte, ko gatavoju jau visu šo nedēļu (jo ir tik garšīgi!), ir zaļumu salāti.
Sastāvdaļas var variēt ļoti individuāli, galveno garšu piešķir mērcīte.

Mērcei:
Izspiežu sulu no puses citrona, pieleju apmēram tikpat daudz auksti spiestu olīvu vai rapšu eļļu, piegriežu vienu saulē kaltētu tomātu, pieberu 2 ēdamkarotes sezama sēklu, 1 tējkaroti raudenes, 1 sīki sagrieztu ķiploka daiviņu un 1 ēdamkaroti ābolu etiķa. 

Salātiem:
Saplucinu pieneņu un gārsas lapas, sauju spinātu lapu, dažas parasto salātu lapas, piegriežu vienu nelielu sarkano sīpolu, 2 tomātus, 1 īso gurķi, pusi avokado, vienu rozeti puķkāposta, dažus lociņus, nedaudz purava. Visu sagriezto un saplucināto pievieno mērcītei vai otrādi - pāri dārzeņiem pārlej mērcīti, pievieno diedzētas sēklas (man pa rokai bija diedzētas lucernas sēklas) samaisa, ļauj ievilkties 15-20 minūtes un pasniedz ar tvaicētiem dārzeņiem vai tvaicētu zivi/gaļu vai arī ēd vienus pašus.


PIENS

Jau labu laiciņu domāju, ka beidzot vajadzētu uzrakstīt par pienu, jo tam skābju-sārmu līdzsvara diētā ir ierādīta ļoti īpaša loma. Neiepriecināšu tos, kuri bez piena nevar iedomāties savu ikdienu, jo diemžēl vai par laimi (par to spriediet paši) svaigu govs pienu šīs diētas piekritēji mēģina lietot pavisam maz vai arī nemaz. Argumenti ir dažādi un es centīšos tos izklāstīt pēc iespējas kodolīgāk, taču no sākuma - kas ir piens?

Piens ir šķidrums, kas iegūts no zīdītāju piena dziedzeriem un tas ir paredzēts kā jaundzimušo barība, kamēr organisms sagatavojas cita veida barības uzņemšanai un sagremošanai. Jo īpaši pirmpiens un sākotnējā perioda piens satur daudz antivielu, ko saražojis mātes organisms, lai pasargātu mazuli no slimībām. Piens būtībā ir ūdens, kurā "peld" piesātināto tauku lodītes; tas ir arī bagāts ar kalciju, olbaltumvielām un C vitamīnu. Cilvēks ir vienīgais zīdītājs, kurš turpina lietot citu dzīvnieku arī pēc zīdaiņa vecuma.

Vislielākie iebildumi tiek vērsti tieši pret govs pienu un vēl jo vairāk pret to, kas nopērkams apstrādāts un iepakots. Paku pieni mēdz būt homogenizēti - to dabīgā struktūra ir ''salauzta'' un tas ir padarīts viendabīgs, tādēļ tas nenoslāņojas. Vājpiena produkti ir vēl neveselīgāki par pilnpiena produktiem. Piens satur A vitamīnu, kas ir taukos šķīstošs vitamīns, bet vājpienā A vitamīna daudzums, kas nepieciešams piena olbaltumvielu asimilācijai, ir būtiski samazināts. Līdz ar to A vitamīns tiek iegūts no rezervēm, kas atrodas aknās. Turklāt nereti vājpienam tiek piejaukts piena pulveris, kas ir iegūts termiskā procesā, tādējādi tas padarīts vēl ''skābāks''.
Svaigu govs pienu cilvēka organismam ir grūti sagremot, šodien aizvien izplatītāka parādība ir piena cukura jeb laktozes nepanesamība. Produktu skābuma un sārmainības tabulā varam redzēt, ka piens ir "skābs" produkts un kā jau ar visu skābo - lai to izmēztu no organisma, mums vajag minerālvielas (tai skaitā arī kalciju), kuras, ja netiek uzņemtas ar augiem/dārzeņiem, tiek paņemtas no mūsu kauliem, nagiem, zobiem, matiem utt. Līdz ar to pH diētas pārstāvji uzskata, ka mīts par piena produktu nenovērtējamo nozīmi cilvēka uzturā, ir diezgan bīstams. Jo patiesībā tas noved tikai un vienīgi pie kalcija deficīta, kas izpaužās bojātos zobos, trauslos nagos, matu pastiprinātā izkrišanā vai bojātā stāvoklī, osteoporozē. Tas nenozīmē, ka mums, atsakoties no piena, ir drudžaini jāķeras pie uztura bagātinātajiem un plaši reklamētajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Kalciju satur visi dārzeņi, lapu salāti un - jo tumšāk zaļi tie ir, jo vairāk tajos kalcija un arī dzelzs. Ja kaut kādu iemeslu dēļ kalcijs vai jebkuras citas minerālvielas (kālijs, magnijs, dzelzs utt.) organismam pietrūkst, kaut arī ēdat veselīgu pārtiku, problēma varētu būt zarnu traktā, kas ir pārklāts ar dažādiem atkritumiem, ka nav spējīgs nedz sintezēt vitamīnus, nedz uzsūkt barības vielas. Piens, siers, krējums utt., starp citu, ir viens no šādiem kaitniekiem, jo tie organismā rada gļotas un piena tauki izgulsnējas gan gar kuņģa, gan zarnu trakta sieniņām, padarot šo veselībai tik svarīgo orgānu darbību diezgan apgrūtinošu.
Otrs mīts saistībā ar pienu (un arī gaļu, ja kas...) ir tāds, ka tas it kā nepieciešams bērniem, jo veicina augšanu savu vērtīgo olbaltumvielu dēļ. Nenoliedzami - govs piens satur daudz olbaltumvielu; vienā glāzē to ir apmēram 7 grami. Taču, ja bērniem augšanu un attīstību noteiktu olbaltumvielu daudzums, kā izskaidrot to, ka mātes pienā olbaltumvielu ir vismaz trīs reizes mazāk: 1,1g uz 100 g piena. Bērns visintensīvāk aug un attīstās tieši pirmā gada laikā, kad lielākoties tiek barots ar mātes pienu... pH diētas praktizētāji (un pie tā nonāk arī aizvien vairāk dietologu) uzskata, ka olbaltumvielu nozīmē ikdienas uzturā ir ne tikai pārspīlēta, bet rietumos tie tiek patērēti pārāk lielos apjomos un tas noved pie daudzām slimībām.

Govs pienam ir ļoti garšīgas un veselīgas alternatīvas -jau pieminētais kazas piens, aitas piens (to gan neesmu redzējusi pārdošanā mūsu veikalos), sojas piens (vēlams - nesaldinātais), rīsu piens, mandeļu piens, kaņepju piens. Turklāt no kazas piena gatavo tieši tādus pašus produktus kā no govs piena - biezpienu, krējumu, svaigo sieru, cieto sieru, saldo krējumu, jogurtu (te piebildīšu, ka lieliskus produktus var nopirkt kazas piena produktu stendiņā Rīgas Centrāltirgū dārzeņu paviljonā) līdz ar to nemaz nav jāatsakās no daudziem ēdieniem, vienkārši jāaizvieto skābākie ar mazāk skābiem vai sārmainiem.

pirmdiena, 2012. gada 23. aprīlis

Grila sezona

Nereti mēdz jokot, ka latviešu nacionālais ēdiens ir šašliks. Šim jokam noteikti ir zināms pamatojums, jo, atnākot siltajam laikam, cilvēki dodas piknikos, izvelk grilu pagalmos, uz balkoniem, terasēm (ignorējot likumīgo aizliegumu to darīt šādās vietās) un ļoti grib kaut ko cept uz dzīvas uguns. Tiem, kas rūpīgi sekojuši līdzi bloga ierakstiem, nebūs pārsteigums, ka marinēta un līdz oglei apcepta gaļa noteikti nav ieteicama pH diētas piekritējam. Gaļa pati par sevi ir skābus atkritumus radošs produkts, turklāt tas ir termiski apstrādāts, es pat teiktu - apsvilināts un daļēji pārogļots, tam ir pievienots etiķis, arī cukurs, sinepes, to pasniedz ar tomātu mērci, kas ļoti bieži satur konservantus, mākslīgo saldinātāju aspartamu... Nevēlamo sastāvdaļu uzskaitījumu te, protams, varētu turpināt, taču - lai nu paliek, pamatdoma ir skaidra.
Labā ziņa ir tāda, ka var grilēt daudz ko citu, ne tikai gaļu. Šajā sakarā gribēju dalīties garšas pieredzē, ko guvu pēc sestdienas talkas. Folijā tika uzkarsēti (ne cepti uz tiešas liesmas) šķēlītēs sagriezti cukini , kas samaisīti kopā ar saulē kaltētiem tomātiem eļļā. Garša - neizsakāmi fantastiska. Cukini vēl bija samērā kraukšķīgi, tomātu saldeni pikantā garša lieliski spēlējās ar neitrālo cukini... vārdu sakot - pamēģiniet un nenožēlosiet!
Un eksperimentēt šeit var gari un plaši. Galvenais - cepiet folijā, nesviliniet, nelaistiet ar alu vai etiķi un nepārcepiet dārzeņus līdz izjukšanai. Izmantojiet zaļumus, garšaugus, garšaugu eļļas, pārkaisiet grilēto ar diedzētiem graudiem vai sēklām.

ceturtdiena, 2012. gada 19. aprīlis

Biezeņzupas

Apmēram 17 gadu vecumā es nolēmu kļūt par veģetārieti un sāku pastiprināti interesēties par veselīgu uzturu. Tajā laikā man bija iespēja apmeklēt praktiskas nodarbības pie šodien daudziem pazīstamā makrobiotikas praktizētāja Roberta Lācīša (starp citu, viņa piedāvātā programma ir ļoti radniecīga dalītā uztura un skābju sārmu līdzsvara diētai). Vēl kā šodien atceros, ka viņs teica - putras jāvāra ūdenī nevis pienā un šķidra barība ir jāsakošļā, bet cieta - jānorij.
Kā gan tas var būt un kāpēc tas vajadzīgs?
Biezeņi, sulas, biezzupas un sablendēti produkti ir viegli norijami un var likties, ka tos nemaz nevajag sakošļāt. Tas galvenokārt saistīts ar nezināšanu par gremošanas procesa etapiem. Barību ir jākošļā ne tikai tāpēc, lai to sasmalcinātu, bet arī tādēļ, lai aktivizētu siekalu izdalīšanos (un līdz ar tām - dažādu fermentu izdalīšanos, kas palīdz šķelt barības vielas). Ja šķidru pārtiku uzreiz norijam, mēs izlaižam pirmo gremošanas sistēmas posmu. Tā kā mutē un kuņģī izdalās atšķirīgi fermenti, kuriem paredzēts šķelt katram sava veida produktus, jebkuru šo gremošanas etapu apiešana uzliks papildu slodzi pārējai sistēmai. Kas attiecas uz cietās barības dzeršanu - ar to domāts tas, ka cieta barība ir kārtīgi jāsakošļā līdz putriņas konsistencei, nevis jārij līdz galam nesakošļātus gabalus (tie arī rada lieku slodzi gremošanas sistēmai).

Biezeņzupas, manuprāt, ir ļoti garšīgs ēdiens ar nebeidzamu variāciju iespējām. Viena no manām iecienītākajām receptēm ir ķirbju biezeņzupa (kaut arī tagad nav ķirbju sezona, tie noteikti kaut kur vēl ir nopērkami). Tās pagatavošanai vajadzēs:

2 ēdamkarotes olīveļļas
1 sīpolu
1 tējkarorti jūras sāls
maltos piparus pēc garšas
gabaliņos sagrieztu ķirbi (daudzums atkarīgs no katla tilpuma un ēdāju skaita)
svaigu baziliku
1 lauru lapu
pāris ēdamkarotes mandeļu skaidiņu
1 litru buljona
200 ml saldā krējuma

Pagatavošana:
Ielej katlā eļļu, pievieno sagrieztus sīpolus un tos izsautē mīkstus. Pielej buljonu, sagriezto ķirbi, sāli piparus, lauru lapu un vāra apmēram 10 -15 minūtes līdz ķirbis mīksts. Izņem lauru lapas, pievieno svaigo baziliku, saldo krējumu un sablendē. Lej šķīvī un pa virsu uzkaisa mandeļu skaidiņas. Lai piešķirtu zupai vairāk uzturvērtības, var pārkaisīt arī ar diedzētiem graudiem un/vai sēklām.
Labu apetīti un atcerieties, ka zupa pirms norīšanas ir nedaudz jāpakošļā!

otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis

Produktu pārstrādes laiks

Viens no netikumiem, ko vajadzētu izskaust, ja vēlaties būt veseli, ir uzkodas starp ēdienreizēm. Ledusskapja virināšana, kad it kā kaut ko gribas, taču nezinām, ko gribas, liecina tikai par to, ka organismam trūkst šķidruma un slāpes tiek jauktas ar izsalkumu. Kad kādu laiku būsiet lietojuši ūdeni pietiekamā apjomā, jūs spēsiet atšķirt slāpes no izsalkuma un, paēdot maltīti saskaņā ar dalītā uztura principiem, organisms tiks nodoršināts ar visām vajadzīgajām vielām un tam nebūs nepieciešama nemitīga ēdiena uzņemšana.
Kamēr vēl neesat droši par to, vai izsalkuma signāls ir slāpes vai patiešām organisma vēlme pēc barības vielām, der ielāgot to, cik ilgs laiks organismam ir nepieciešams dažādu produktu sagremošanai. Tas nenozīmē, ka vajadzētu ēst teju vai ik pēc 2-3 stundām. Atcerēsimies, ka ēšanas starplaikos organismam daudz vairāk nepieciešams šķidrums - ūdens (sārmains; ar citronu), zāļu tējas.

Ūdens: 0-15 minūtes

Sula: 15 - 30 minūtes (izņemot kviešu zelmeņa sulu, kas var prasīt pat 1-1,5 stundu)

Augļi: 30 - 60 minūtes

Dīgsti: 60 minūtes

Dārzeņi: 1-2 stundas

Graudi un pākšaugi: 1- 2 stundas

Gaļa un zivis: 3-4 stundas (un dažreiz ilgāk, jo īpaši, ja gaļa cepta taukvielās)

Vēžveidīgie: 8 stundas +



Tvaicēti dārzeņi ar mango salsu

Kādu dienu, kad - Mārtiņu Rītiņu pārfrazējot - mājās nekā nebija, atvēru ledusskapi, izņēmu mango, baziliku un piparmētras, lai pagatavotu mango salsu. Kaut arī produktu savienojamības tabulā ir norādīts, ka augļi ir ēdami atsevišķi no citu produktu kategorijas, šad un tad nelielas atkāpes neko ļaunu nenodara, ja vien nesakombinē patiešām tādus produktus, kuri izraisa rūgšanu (piemēram - gaļa ar saldajiem augļiem) un kuru sagremošanai nav vajadzīgi ļoti atšķirīgs laika sprīdis. Dalītajā uzturā mēdz būt arī daži izņēmumi, piemēram - olbaltumvielas ir pieļaujams kombinēt ar skābajiem augļiem, teiksim, bērnības garša - piens ar zemenēm vai mellenēm (tikai bez cukura; alternatīvai - pāris pilieni stēvijas nenāks par sliktu), jo skābie augļi piena produktiem palīdz sarecēt līdz ar to kuņģim būs mazāk darba.
Šajā receptē mango salsu liku kā piedevu tvaicētiem dārzeņiem, kuri organismā sadalās salīdzinoši ātri, tādēļ augļos esošais cukurs nekādu nopietno rūgšanas procesu neuzsāks.

Es izvēlējos bietes, kāļus un burkānus, taču domāju, ka ļoti labi saderētu arī ar jaunajiem kartupelīšiem, kas tvaicēti ar visu mizu. Lai maltītei būtu vairāk svaiguma, klāt var piekost svaigu gurķīti, papriku vai tomātu.

Lai pagatavotu mango salsu vajag:

1 nelielu mango, kādu pussauju bazilika lapas un apmēram 10 svaigu piparmētru lapas, vienu ceturtdaļu līdz pusi svaiga čili (ja liksiet ar visām sēklām, būs daudz pikantāks), 1 ēdamkaroti citrona vai laima sulas, 6 pilienus stēvijas (vai ēdamkaroti brūno rīsu/kļavu/agaves sīrupa) un sāli, piparus pēc garšas. Visas sastāvdaļas liek blenderī un sasmalcina.


sestdiena, 2012. gada 14. aprīlis

Zirņu miltu un jogurta ruletes

Šī ir viena no manām iecienītākajām indiešu virtuves uzkodām. Tā ir ātri pagatavojama un garšo gandrīz ikvienam. Receptei ir vajadzīgas arī dažas garšvielas, kuras nav nopērkamas ierastajos veikalos un kuru garšu nevarēs aizstāt ar neko citu. Par diviem zinu diezgan droši, ka šīs un vēl daudzas citas indiešu virtuves sastāvdaļas tur ir nopērkamas. Viens ir veikals "Rudra" (var iepirkties arī internetā), kas atrodas Skolas ielā 31, bet otrs ir pagrabstāva veikaliņš "Hanumans", kas atrodas blakus pie Hare Krišnas centra, Barona ielā 51. Receptei vajag zirņu miltus un es zinu, ka ir nopērkami dažādi to veidi. Viens no tādiem ir šķelto zirņu milti (reiz pirku "Zaļajā govī" - ekoveikalā, kas atrodas uz Brīvības un Stabu ielu krustojuma), taču tie ir rupjā maluma un šai receptei varētu arī nederēt, jo mīklai vajadzīga elastība un maiga tekstūra. Vislabākie šai receptei ir turku zirņu milti (pirku "Rūdrā"). No garšvielām specifiskākās būs asafoetīda, melnās sinepju sēklas (šīs atradu sojas produktu veikaliņā blakus ARSam uz Dzirnavu ielas), bet taukvielu ghī daudzi no jums noteikti zina un ir izmēģinājuši. Runājot par ghī, to var nopirkt arī lielveikalos (skat. attēlā) mazākā iepakojumā vai arī "Rūdrā" un "Hanumanā" lielākos apjomos (0.5 kg un 1 kg). Ghī var pagatavot arī mājās; es to izmēģināju un sapratu, ka process nebūt nav tik grūts, lai maksātu salīdzinoši augsto cenu par šo produktu.



Sastāvdaļas:
200 ml zirņu miltu
700 ml baltā bezpiedevu jogurta (esmu mēģinājusi arī ar tīrkultūru, iespējams, ka var izmantot arī kefīru vai paniņas)
3 tējkarotes sāls
1-2 saberzta čili pāksts (var aizvietot arī ar čili pulveri - pēc garšas, atkarībā no tā, cik asi ēdieni patīk)
1/2 tējkarote kurkumas
4 ēdamkarotes kokosrieksta
1/2 tējkarote asafoetīdas pulvera
2 tējkarotes melno sinepju sēklu
2-3 ēdamkarotes ghī

Pagatavošana:
Katliņā vai pannā iebērt miltus, pievienot jogurtu, sāli, čili un kurkumu. Kārtīgi samaisīt, lai neveidotos kunkuļi un karsēt uz mazas uguns.

Masa visu laiku jāmaisa, jo tā pamazām sabiezēs. Vēlams izmantot tādu katliņu vai dziļo pannu, kura nepiedegtu, jo uz beigām masa paliks samērā bieza un ķepīga. To karsē apmēram 10 - 15 minūtes, līdz kārtīgi sabiezē.


Uz tīras gatavošanas virsmas vai liela griežamā dēlīša masu izsmērē plānā kārtiņā, veidojot apmēram 20 cm augstu un vienalga cik garu taisnstūri (respektīvi - cik vieta atļauj vai arī jāliek uz vairākiem griežamajiem dēlīšiem). Pagaida 2-3 minūtes, lai masa atdziest un sacietē.


Pēc tam sagriež apmēram 1-1,5 platās strēmelēs.



Tad katru no strēmelēm sarullē un liek uz šķīvja. Nevajag rullēt ļoti blīvi, jo pēc tam pa virsu būs jāber apceptas garšvielas un tām vajadzēs virsmu un vietu, kur noturēties.



Kad visas ruletītes sagatavotas, ņem pannu, uzkarsē, pievieno ghī un uzber melnās sinepju sēklas, uzliek vāku, jo tās kādu minūti sprakšķēs un lēkās. Pēc tam pievieno asafoetīdu un kokosriekstu, kas ātri sāks apbrūnēt. Garšvielas pamaisa 10 - 20 sekundes un ņem nost no uguns. Ar karoti ņem apceptās garšvielas un liek kā cepurīti virsū katrai ruletei. Vislabāk pasniegt uzreiz, kamēr ghī nav sacietējis. Taču tās ir ļoti garšīgas arī aukstas un būs lielisks olbaltumvielu un šķiedrvielu avots brokastīs, ar ko iesākt dienu.







Diedzētu graudu vafeles ar putukrējumu

Tā kā mūsu ģimenē dalītais uzturs un veselīga dzīvesveida princips nav tikai "pieaugušo lieta", tad mēģinu likt lietā izdomu, lai arī bērni ēstu pēc skābju-sārmu līdzsvara principa. Tas nebūt nav grūti, ja vien bērni nav kļuvuši atkarīgi no čipsiem, hamburgeriem, frī kartupeļiem un saldinātajiem gāzētajiem dzērieniem. Protams, vēl vieglāk ir tad, ja bērnu jau no mazotnes radina pie veselīgas pārtikas. Šis temats patiesībā ir atsevišķa raksta vērts, tādēļ par to uzrakstīšu kādā no nākamajām reizēm. Bet tagad - kāda ideja, kas ir veselīgāka par veikalā nopērkamajiem našķiem un atbilst dalītā uztura principiem. Šī recepte radās tādēļ, ka Felicita man visu dienu dīca, ka gribot vafeles ar putukrējumu - tādas, kā skolā ēdusi. Skolā gan bija parastā vafeļu mīkla un putukrējums ar balto cukuru, taču es izvēlējos sastāvdaļas, kas ir savietojamas no dalītā uztura viedokļa

Sastāvdaļas:
diedzēti kviešu vai rudzu graudi (no 200 ml diedzētu graudu sanāk apmēram 20 - 25 vafeles)
3-4 ēdamkarotes griķu miltu
1 ola
šķipsniņa malta muskatrieksta, kanēļa un malta kardamona
300 - 400 ml saldā krējuma
10 pilieni stēvijas un 3-4 ēdamkarotes Demeraras vai Muscovado cukura
vaniļas cukurs
svaigas zemenes

Pagatavošana:
diedzētus un mitrus kviešu graudus sablendē līdz putriņas konsistencei, pievieno vienu olu, šķipsniņu malta muskatrieksta, kanēļa un kardamona, visu samaisa un tad, vadoties pēc mīklas biezuma, pievieno apmēram 3-4 ēdamkarotes griķu miltu. Pareizo mīklas biezumu ir grūti aprakstīt, es līdz tam esmu nonākusi vairākkārtēju eksperimentu rezultātā. Citreiz mīkla bija par šķidru un neturējās kopā, tādēļ pēc izjūtas pievienoju nedaudz vairāk griķu miltus.

Uzkarsē vafeļu panniņu, uz virsmas uzlej apmēram 1 ēdamkaroti mīklas un aizver ciet. Lai noteiktu, cik ilgi vajag cept, arī nāksies eksperimentēt, jo ir jānoķer tas brīdis, kad mīkla vairs nav ļengana, bet arī ne pārāk cieta. Jāņem vērā, ka rupja maluma graudu mīkla nav izteikti elastīga, tādēļ, sacepta pārāk kraukšķīga, tā nelocīsies, bet lūzīs. Manā gadījumā katru vafeli sanāca cept ne ilgāk par minūti. Ja kāda sanāca pārāk jēla, tad liku atpakaļ uz panniņas uz 10 - 20 sekundēm. Izceptās vafeles satinu konusos un noliku uz šķīvja atdzist.

Kad visas vafeles izceptas, putojamajā traukā ielej saldo krējumu, piepilina stēviju, pievieno brūno cukuru, tējkaroti vaniļas cukuru un saputo.
Pēc tam putukrējumu var vai nu samaisīt ar sagrieztām zemenēm un tad pildīt iekšā, vai arī pildīt putukrējumu un izrotāt ar zemenēm. Tā kā man putukrējums šķiet pārāk šķebinošs un trekns, tad man labāk patīk variants ar daudz zemenēm un nedaudz putukrējuma. Zemeņu vietā var izmantot jebkras citas skābenās ogas - mellenes, brūklenes, dzērvenes, skābos ķiršus, vai skābos augļus - kivi, skābu ābolu utt.



piektdiena, 2012. gada 13. aprīlis

Pica ar diedzētu graudu mīklas pamatni

Ja vēl neesat iepazinušies ar vienu no iepriekšējiem ierakstiem par alternatīvu rafinētajiem miltiem, tad rekomendēju to izdarīt, jo šeit neatkārtošu to, kāpēc diedzētu graudu milti/mīkla ir labāka par ''parastajiem'' miltiem. Recepte ir vienkāršāka par vienkāršu un rezultāts, manuprāt, ļoti garšīgs un pavisam noteikti - veselīgāks nekā tradicionālā raudzētā picas mīkla no rafinētajiem kviešu miltiem.

Sastāvdaļas: 
apmēram viena glāze izdiedzētu un izmērcētu kviešu (vai jebkuru citu diedzētu) graudu
1 ola
2-3 ēdamkarotes griķu miltu
garšvielas pēc saviem ieskatiem (mīklai es izmantoju jūras sāli, melnos maltos piparus un kalnumētru, bet dārzeņiem pa virsu - raudeni un svaigu baziliku)
dārzeņus pēc savas izvēles
2 ēdamkarotes tomātu pastas
pusglāzi rīvēta siera (šis arī individuāli, atkarībā no tā, cik daudz siera uz picas jums patīk; labāk izvēlēties kazas sieru, kas nav tik "skābs" kā govs piens)
garšaugu eļļa apslacīšanai

Pagatavošana:
Izmērcētos kviešu graudus blendē līdz putriņas konsistencei, pievieno sāli un piparus (man personīgi vienmēr paticis mīklai pielikt klāt kādu kaltētu zaļumu - kalnumētru, raudeni, baziliku utt.), vienu olu, visu samaisa. Ja ir labs blenderis, tad graudus droši vien var sablendēt, tiem nepievienojot ūdeni, kas atvieglo blendēšanas procesu. Mans blenderis nav tāds "zvērs," - tādēļ pieleju kādas 3-4 ēdamkarotes ūdens un tikai tad blendēju.

Ja masa ir pašķidra, tad vēlams pievienot miltus no olbaltumvielu grupas. Iespējamie varianti - zirņu milti, sojas milti, griķu milti, ķirbju milti (un noteikti vēl daudzi varianti). Es izmantoju griķu miltus. Mīkla vienalga būs vairāk lejama un smērējama nekā izrullējama, tādēļ es pat necentos panākt biezu konsistenci. Mīklu uzlēju uz pannas, izsmērēju plānākā un vienmērīgākā kārtiņā un ieliku uzkarsētā cepeškrāsnī uz 8 minūtēm, lai no tās izvaikotu liekais šķidrums. Pēc tam ņem laukā pannu, pārsmērē mīklu ar tomātu pastu, uzkaisa sarīvētu sieru, sagriež dārzeņus un uzklāj uz pamatnes, pārkaisa ar izvēlētajām garšvielām un zaļumiem, pārslaka ar garšaugu eļļu un liek cepties līdz gatava.

Tā kā man ir konvekcijas krāsniņa, viss pagatavojas ātrāk (apmēram 8-9 minūtes), bet man šķiet, ka parastajā cepeškrāsnī picas izcepšana varētu prasīt ilgāku laiku. Ieteicams izvēlēties tik ilgu cepšanas laiku, lai dārzeņi būtu pusmīksti un vēl nedaudz kraukšķīgi. Pēc izņemšanas no cepeškrāsns jāļauj nedaudz atdzist, jo pamatne ir diezgan trausla un var sadrupt.

Izdzerot glāzi burkānu - zaļumu (spinātu, gurķu, brokoļu, pavasara ne-Zāļu utt.) sulu 10 minūtes pirms maltītes, jūs nodorošināsiet enzīmus šai gardajai picai, kas termiskas apstrādes rezultātā diemžēl būs zaudējusi daļu vitamīnu un enzīmu. Tai pat laikā tā jūs nodrošinās ar šķiedrvielām, olbaltumvielām un minerālvielām.



ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis

neZĀLES uz šķīvja

Nu, ko! Sezona sākusies. Tik nevajag slinkot, lai no rīta aizietu pakaļ brokastīm. Vai arī, ja dzīvojat pilsētā, nu tad ķert katru mirkli, kamēr esat laukos. Elīna man lika uzrakstīt par savas bērnības mīļākajiem salātiem - jaunajām gārsas lapiņām. Tās man vēl tādos daudzumos neaug, bet virza siltumnīcā... daudz! Drīzumā iekš Četrām sezonām varēsiet lasīt vairāk par nezālēm, ko es iesaku ēst, bet šobrīd varat iemest aci - kāpēc būtu jāēd nātres.

Bet es tikmēr brokastīs 'gremoju' savu virzu. Bez aizspriedumiem! Man garšo. Bet garša, jāatzīst ir īpatnēja, un smarža atsauc atmiņā bērnībā ravētās puķu dobes, un to, kā mēs skrējām cāļiem nest virzu. (starocitu, angliski to tā arī sauc - chicken weed :D). Toreiz pieaugušie nestāstīja, ka šīs nezāles var ēst. Bet saliekot klāt vēl svaigus zirņu dīgstus, nedaudz redīsu dīgstus, svaigu gurķīti (vārdu sakot, tas, kas bija mājās), vēl to visu pārslaka ar kādu Vom Fass etiķīti, piemēram ingvera-citronu..  vai vislabāk vienkārši ar citrona sulu. Mmmm.. un vislielākais pārsteigums, sātīgi. Paēdu. Līdz pusdienām vēders neburkšķ. Un tas, mīļie, man šķiet ir šīs diētas nopelns. Agrāk bija tā, ja nedabūju kārtīgu devu ogļhidrātu, vēders burkšķēja jau pēc stundas un atkal gribējās ēst. Bet tagad, kad organisms ir sakārtojies, paēdu šādus salātus un patiešām - pietiek spēks un enerģija visam. Ak jā, un daudz dzeru.

Labu apetīti. Un nudien, iesaku - izmantojiet pavasari savā labā. Vēlāk nevienā dārzenī nebūs tik daudz vitamīnu un minerālvielu kā šajās jaunajās neZĀLĪTĒS. :)

trešdiena, 2012. gada 11. aprīlis

Indiešu siera saldumi jeb šandēša

Tie, kas mani pazīst, zina, ka viena no manām "vājībām" ir indiešu [veģetārā] virtuve. Un izrādās, ka tā ir diezgan saderīga ar dalīto uzturu. Tiesa gan, tajā tiek izmantots, manuprāt, par daudz cukura, taču, zinot alternatīvas, es izmantoju kaut ko veselīgāku par balto cukuru - daļēji stēviju, daļēji agaves sīrupu un/vai medu.
Bet tagad - pie receptes. Lai pagatavotu vienu kārtīgu šķīvi ar indiešu sātīgajiem saldumiem, jums būs nepieciešami 3 litri piena, 3- 4 ēdamkarotes agaves sīrupa vai medus, daži pilieni stēvijas (es vēl neesmu izmēģinājusi stēvijas pulveri, taču to noteikti arī var likt, ja esat iegādājušies stēviju šādā agregātstāvoklī), 1 tējkarote rīvēta muskatrieksta, 1 tējkarote vaniļas cukura, 2 tējkarotes kardamona pulvera un dažas ēdamkarotes (iespējams, ka 2-3) citronskābes.
Procesu sāk ar piena uzvārīšanu katlā (no piena paredzēts iegūt panīru - kaut ko līdzīgu mūsu biezpienam). Jau laicīgi sagatavojiet kādu trauku, kurā nokāsīsiet sarecējušo piena olbaltumvielu - visu būs jākāš cauri marlei. Es marli iesienu palielā katlā un gatavo šķidrumu leju marlē - olbaltumviela paliks marlē, bet sūkalas - katlā (sūkalas ir lielisks un veselīgs padzēriens un arī kosmētiskais līdzeklis - sejas ādai, matiem utt.). Tātad - kolīdz piens sāk cilāties un nāk uz augšu, pielieciet 2 ēdamkarotes citronskābes (var arī citronu sulu, bet vajadzēs izspiest apmēram 3 citronus). Pienam vajadzētu sarecēt un šķidrumam (sūkalām) kļūt dzidrākām un zaļganām. Ja šķidrums vēl izskatās pienains, pielieciet vēl vienu ēdamkaroti citronskābes un samaisiet. Ja olbaltumviela sarec un nogulsnējas šķidruma virspusē un šķidrums ir pietiekami dzidrs un zaļgans, ilgāk to nekarsējiet, bet izkāsiet caur marli. Pēc tam saņemiet marles galus un palieciet olbaltumvielu skaloties zem aukstas ūdens strūklas (apmēram 1 minūti). Tā noskalos lieko skābumu un panīrs būs patīkami saldens. Pēc tam iesieniet atpakaļ katlā, lai iztecētu viss liekais šķidrums. Kad masa padzisusi un šķidrums vairs nepil, ielieciet iegūto panīru bļodā un kārtīgi samīciet. Pēc tam pusi no masas lieciet uzkarsētā pannā (uz vismazākās liesmas), pievienojiet garšvielas - vaniļas cukuru, kardamonu, muskatriekstu un maisiet masu līdz tā paliek nedaudz staipīga un no tās iztvaiko atlikušais liekais šķidrums. Masu nevajadzētu karsēt ilgāk par 5 minūtēm. Pēc tam lieciet to klāt neapstrādātajai masai un pievienojiet saldinātājus. Varat pagaršot, vai saldums ir pietiekams (tas ir gaumes jautājums, cik saldu masu vēlaties). Ja vēlaties vēl saldāku, varat pievienot vēl stēviju, medu, agaves sīrupu vai pēc jūsu ieskatiem izvēlēto DABĪGO saldinātāju. Pēc tam ņemiet piciņu masas un saveliet no tās bumbiņu.


Bumbiņu apviļājiet kokosriekstu skaidiņās. Ja vēlaties pirms bumbiņas apviļāšanas tai pa vidu varat ielikt arī citronūdenī izmērcētu mandeli vai kādu citu riekstu.


To pašu izdariet ar atlikušo masu un jūsu gardais indiešu deserts ir gatavs pasniegšanai. Gan pēc Ajūrvēdas, gan dalītā uztura principiem saldo ēdienu (ja vēlaties to apvienot kopā ar pamatmaltīti) būtu ieteicams nesteidzīgi apēst pirmo, jo cukurs (saldinātājs) organismā sadalās ātri, taču, ja tam ir jāgaida uz kādu "smagāku" barību, tas sāks visu apēsto raudzēt un fermentēt, kā rezultātā būs nepatīkamas sajūtas un vēdera pūšanās, nemaz nerunājot par nevēlamajiem ķīmiskajiem procesiem, kas rodas no rūgšanas.
Lai jūs nebiedē šķietami ķēpīgais pasākums ar panīra iegūšanu - kopā šī garduma pagatavošanai vajadzīga vien pusstunda, kas nemaz nav tik daudz. Turklāt rezultāts ir tā vērts.



Labu apetīti!

Garšas pastiprinātāju vilinājums

Šodienas "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" lasāms ļoti noderīgs raksts (autore Guna Puisāne) par garšas pastiprinātājiem, ko šodien pievieno teju vai katram ēdienam ne tikai iepakojumos, bet arī sabiedriskās ēdināšanas iestādēs. Kaut vai paskatoties uz tik vienkāršu produktu kā veikalos nopērkamajiem iepakotajiem salātiņiem - vismaz viena trešdaļa sastāvdaļu ir garšas pastiprinātāji, stabilizētāji, aromatizētāji, krāsvielas, par konditorejas izstrādājumiem nemaz nerunājot...
Var jau atmest ar roku - sak, kas man no tā. Tomēr... veselības speciālisti atzīst, ka šīs piedevas, kaut arī atļautas ES, nebūt nav veselīgas, pat vēl vairāk - ilgstoši lietojot tās nodara nopietnu kaitējumu veselībai.
Lūk, šis tas no raksta, kas, manuprāt, ir jāzina ikvienam patērētājam.

* Glutamīnskābe (E620) un gualīnskābe (E629) un to sāļi ir visbiežāk izmantotie garšas pastiprinātāji. Šīs vielas nepieciešamas, lai padarītu izteiktāku vai piešķirtu garšu produktam, kas to zaudējis rūpnieciskās apstrādes rezultātā vai arī, lai nomāktu kādu nepatīkamu piegaršu, kas radusies uzglabāšanas laikā. Glutamīnskābe ir sintētisks ekvivalents cilvēka organisma mītošajai dabīgajai aminoskābei ar šādu nosaukumu. Sintētisko elementu iegūst no baktērijām un pati par sevi tā nav kaitīga, taču kombinācijā ar mononātrija glutamātu vai citiem sāļiem tā pārkairina garšas kārpiņas un nelabvēlīgi ietekmē centrālo nervu sistēmu, radot pat neirozes, tālāk ietekmējot imūnsistēmu. Glutamāti bojā aknu šūnas, palielina muskuļu, locītavu un cīpslu sāpes, veicina arteosklerozes veidošanos.

* Visvairāk pētītā pārtikas piedeva mononātrija glutamāts (E621) tiek pievienots doktora desām, cīsiņiem, čipsiem, garšvielu maisījumiem, buljonu kubiņiem, gatavajiem ēdieniem burciņās un sausajās zupās. Šī viela var izraisīt alerģisku reakciju - galvassāpes, reiboni, sliktu dūšu, kuņģa dedzināšanu. Glutamāti nogulsnējas šūnās un turpina tās ietekmēt ķīmisku reakciju rezultātā. Glutamāti veicina saslimšanu ar sirds un asinsvadu slimībām. Mononātrija glutamāts rada arī aptaukošanos, no kuras grūti atbrīvoties, jo tauki izgulsnējas nepareizi un izmaina vielmaiņu. Šo vielu dēļ palielinās audu nejūtība pret insulīnu, kas kādā brīdī var novest pie saslimšanas ar cukura diabētu.

* Garšas pastiprinātāji var pārkairināt garšas receptorus un cilvēks vairs nespēj rast sāta sajūtu.

* Lai pārtikas produkts būtu lēts un garšīgs, ražotāji samazina izmaksas, dabisku izejvielu vietā izmantojot sintētiskās pārtikas piedevas (arī garšas pastiprinātājus)

* Klīniskais imunologs Kārlis Līcītis par pārtikas ražotājiem saka šādi: "Pārtikas ražotāji patiesībā ir noziedznieki. Domājot par biznesu, lēnām mūs indē. Viņi uzskata - ja nav pierādīts, kā konkrētā pārtikas piedeva ietekmē cilvēka veselību, tad tā automāiski tiek uztverta kā atļauta un to var lietot. Taču atļauts nenozīmē, ka tā nav kaitīga".

* Garšīgs ēdiens var izraisīt psiholoģisku atkarību un tiklīdz cilvēks ierauga garšīgo produktu veikalā vai restorānā tā grib to iegādāties, mutē saskrien siekalas.

* Diētas ārste Laila Meija iesaka maltītes gatavot pašiem mājās un ēdienam nepievienot gatavos garšvielu maisījumus, kas paredzēti, piemēram, gaļai un zivīm, jo tajos bieži vien ir glutamāti un daudz sāls.


pirmdiena, 2012. gada 9. aprīlis

Alternatīva miltiem

Kad tikko kā sāku iepazīt kombinēto diētu, man bija grūti samierināties ar to, ka miltu izstrādājumus nevar ēst kopā ar olbaltumvielām. Kas nu kuram aktuālāk - ceptas vai neceptas siermaizītes, sviestmaizes, picas, pīrādziņi, pankūkas, burito, brokastu pārslas ar pienu un tamlīdzīgi ēdieni bija jāatstāj pagātnē. Nedaudz atgādinot teorētisko pusi - olbaltumvielu kategorijai vajadzīga skābāka, bet ogļhidrātiem/cietei - sārmaināka vide, bet abas kopā tās rada "haosu", jo organisms nesaprot, ko darīt un rezultātā pilnvērtīgi netiek asimilēti ne ogļhidrāti, ne olbaltumvielas. Tā kā organismam ir vajadzīgs ne jau garšas baudījums, bet vitamīni, aminoskābes, minerālvielas, fermenti utt., kas nodrošina tā pareizu darbību un veselību, tad mums jācenšas tam palīdzēt šo mērķi sasniegt.

Labā ziņa ir tāda, ka tomēr ir alternatīvas - ierastos kviešu/rudzu miltus ir iespējams aizvietot ar citu produktu - diedzētu graudu miltiem. Sliktā ziņa ir tāda, ka, diemžēl, pie mums šādi milti nav nopērkami. Esmu aptaujājusi lielākos ekoveikalus, kuros ir vislielākā varbūtība, ka šādi produkti varētu tikt pārdoti, taču tur par diedzētu graudu miltiem neviens pat nav dzirdējis. Atliek vien pašiem likt lietā izdomu, lai tiktu pie diedzētu graudu miltiem.

Pāris vārdos vēl paskaidrošu, kāpēc diedzēti graudi nav tas pats, kas parasti graudi. Diedzēšanas procesā graudā vai sēklā norisinās ļoti daudz pārmaiņu. Viena no galvenajām - ciete tiek sadalīta vienkāršos cukuros, ko organismam ir vienkārši asimilēt (līdzīgi kā dārzeņus). Diedzēšanas procesā rodas arī vairāk C, B2, B5 un B6 vitamīnu, karotīns un tiek neitralizētas parastos graudos esošas vielas (piemēram, fitoskābe), kas kavē kalcija, magnija, cinka, vara un dzelzs uzsūkšanos organismā. Diedzēšanas procesā graudā rodas vairāk olbaltumvielu, līdz ar to diedzēti graudi, sēklas, pupiņas tiek pieskaitīti pie olbaltumvielu kategorijas.

Ilgāku laiku nodarbinot sevi ar domu, kā tikt pie diedzētu graudu miltiem, esmu nonākusi pie dažiem secinājumiem un eksperimentu kārtā arī tīri garšīgiem un baudāmiem rezultātiem. Sākotnējā ideja bija izdiedzēt graudus (kviešu, rudzu), izkaltēt un aiznest uz "Grauda spēku" samalt. Bet ņemot vērā ierobežoto platību uz palodzes, kur reāli kaut ko var izdiedzēt, sapratu, ka tas būtu Donkihota cienīgs darbs, jo, lai iegūtu pietiekamu apjomu miltus, ir jāizdiedzē diezgan daudz graudu, tādēļ kopumā tas prasītu gana daudz laika (kviešu graudi man uz palodzes izdīgst vidēji 3-4 dienās). Iespējams, ka izdiedzētos un izkaltētos graudus var samalt arī kafijas dzirnaviņās. Bet tā kā man tādu nav, neesmu šajā jomā eksperimentējusi. Vēl ir variants nopirkt izdiedzētus un izkaltētus graudus (ja nemaldos bija rudzu un kviešu graudi - nopērkami gan Maximā, gan Rimi) un tad tos vai nu pašiem mājās samalt kafijas dzirnaviņās, vai arī - ja nopērk lielāku daudzumu - tad var nest uz "Grauda spēku" (vismaz citu vietu nezinu, kur tiek piedāvāts graudu malšanas pakalpojums nelielam apjomam). Mīnuss ir tāds, ka izkaltētie diedzēti graudi ir padārgi - beigu beigās kilograms šādu miltu varētu izmaksāt tik daudz, ka var pazust vēlme to darīt atkārtoti.

Lai iegūtu mīklu, miltiem ir jāpievieno šķidrums - izejot no šāda argumenta, es nolēmu pamēģināt pavisam vienkāršotu variantu: izdiedzētus un mitrus graudus, pievienoju tiem nedaudz ūdens, sablendēju putriņā līdz vēlamai konsistencei, un pievienojot citas sastāvdaļas, ko parasti liek kādai no mīklām, un man sanāca pārsteidzoši garšīgs (un patiešām veselīgs!) rezultāts. Ja plānots mīklai pievienot arī olu (t.i. neesat vegāns), tad vēl biezāku konsistenci var iegūt šādi: izdiedzētus un izmērcētus graudus liek blenderī, piesit vienu olu, pievieno garšvielas un blendē līdz masa kļūst mīksta. Tad lej vai smērē uz pannas un cep gatavu. Tā var būt pamatne picām, augļu kūkām, biezpienmaizei un vēl virknei garšīgu ideju.

Miežu, kviešu, rudzu graudus es pērku Rīgas centrāltirgū un tie maksā ap 0,50 - 0,70 Ls/kg. Izdiedzējot tik daudz graudus, cik var vienā kārtā sabērt uz liela pusdienu šķīvja (~30 cm) var izcept nelielu picu, daudz vafeļu vai 7 tortiļas. Kādā no nākamajiem ierakstiem padalīšos ar receptēm, kas man sanāca no diedzēto graudu mīklas, bet pagaidām varu tikai rekomendēt aiziet līdz tirgum un iegādāties graudus, bet augstākā labuma kviešu miltus turpmāk svītrot no iepirkumu saraksta, jo tie no uzturvērtības viedokļa ir diezgan mazvērtīgi, turklāt tie rada pārāk daudz problēmu gremošanas sistēmai un beigu beigās dod savu ieguldījumu liekajos kilogramos. Kāpēc gan neizvēlēties veselīgākas alternatīvas?

Humoss

Šo Tuvo Austrumu ēdienu lielākoties pasniedz kopā ar neraudzētu maizi, taču vienlīdz labi tas garšo kā mērcīte pie svaigiem, salmiņos sagrieztiem dārzeņiem, kas no dalītā uztura viedokļa ir labāka izvēle. Humosa galvenā sastāvdaļa - turku zirņi - ir lielisks olbaltumvielu, šķiedrvielu avots, ar ko iesākt dienu. Turku zirņi ir ļoti ieteicami cilvēkiem ar paaugstinātu holesterīna līmeni asinīs, jo tie samazina "sliktā" holesterīna līmeni. Turku zirņu miza satur antioksidantus (jo zirņi tumšāki un "stūraināki", jo vairāk antioksidantu tie satur) - C un E vitamīnu, betakarotīnu, mangānu un virkni vērtīgu vielu, kas palīdz organismam pretoties slimībām un palēnina novecošanās procesus. Ja vēlaties vēl vairāk olbaltumvielu šajā ēdienā, tad turku zirņus pirms pagatavošanas var izdiedzēt (tas var prasīt apmēram 3 dienas).

Humosa pagatavošanā ir plašas improvizācijas iespējas - tradicionālajai receptei var pievienot gan svaigu papriku vai kādu citu  dārzeni, gan padarīt to pikantāku, pievienojot svaigu vai kaltētu čili, kajēnas piparus, beigās - pārkaisīt ar sakapātiem pētersīļiem vai citiem zaļumiem pēc sirds un garšas kārpiņu patikas. Tahīni var mēģināt atrast jau gatavu kādā garšvielu bodītē vai ārpus Latviajas, taču tās pagatavošana nemaz nav grūta: 200 ml sezama sēklu pievieno 5 ēdamkarotes ūdens, 50 ml auksti spiestas olīveļļas (principā var arī jebkuru citu no sēklām iegūtu eļļu) un nedaudz sāls, visu sablendē līdz sezama sēklas ir izšķīdušas. Šis ir svaigēdāju un skābju-sārmu līdzsvara diētas variants. Klasiskajā variantā sezama sēklas vispirms apgrauzdē. Sezama sēklas satur diezgan daudz B1 vitamīnu (tiamīnu), kas nodrošina pareizu ogļhidrātu maiņu, stimulē pareizu endokrīnās sistēmas un nervu sistēmas darbību. Grauzdētās sēklās šis vitamīns karstuma dēļ iet bojā.

Esmu izmēģinājusi dažādas receptes, bet šī man sanāca vislabāk. Tomēr tajā nav nekas tāds, ko nevarētu palabot - ja sanāk par biezu, var pieliet vēl ūdeni un eļļu. Ja skābuma par maz - pievieno vairāk citrona sulas; ķiplokus var likt vai nelikt (vai arī pielikt ļoti nedaudz, lai to klātbūtne būtu nemanāma), ja jums tie negaršo. Ja dažkārt ir sastāvdaļas, kuras var vienkārši atmest vai aizstāt ar kaut ko citu, tad noteikti nemēģiniet to darīt ar kuminu (romiešu ķimenes) un tahīni (sezama sēklu pastu), jo tie piešķir humosam tā neaktārtojamo garšu. Kuminu es parasti pērku nelielā veikaliņā ("Sojas produkti" vai kaut kā tamlīdzīgi), kas atrodas uz Dzirnavu ielas blakus ARSam. Otra vieta, kur pārdošanā esmu redzējusi kuminu, ir Rimi, taču tur cena ir daudz augstāka.

Sastāvdaļas:
2 - 3 glāzes (angļu mērvienība "cup", kas atbilst 200 ml traukam) mīksti novārītu turku zirņu (labāka alternatīva konservētajiem turku zirņiem, jo viss konservētais ir "skābs")
2 ēdamkarotes malta kumina
No 1 citrona izspiesta sula
3 ēdamkarotes olīveļļas (Extra virgin)
Apmēram 100 ml ūdens (ja zirņus vārtiet paši, izmantojiet ūdeni, kurā vārīti ziņi)
Sāls pēc garšas
50 - 100 ml tahīni
1 ķiploka daiviņa

Pagatavošana:
Visas sastāvdaļas saliek blenderī vai bļodā (ja blendē ar rokas blenderi) un sablendē līdz iegūta krēmīga, viendabīga masa un nav jūtami zirņu gabaliņi. Gatavo masu liek bļodā, pārkaisa ar paprikas pulveri un apslaka ar olīveļļu.



piektdiena, 2012. gada 6. aprīlis

Beidzot - receptes!

Tā nu ir sanācis, ka dalītajā uzturā ir tik daudz jaukas teorijas, bez kuras nevar iztikt, ja vēlamies pamatīgāk saprast, kāpēc ir tieši tā, kā ir, un kādas ir alternatīvas neveselīgajām kombinācijām un produktiem. Beidzot (un te - paldies garajām brīvdienām) esmu pieķērusies pie recepšu sadaļas. Recepšu man ir daudz, bet zinu, ka ar bildēm tās izskatās labāk un uzrunā personīgāk. Tā kā līdz šim neesmu nodarbojusies ar savu recepšu iemūžināšanu fotogrāfijās, tomēr apņemos turpmāk laboties un to darīt, un veikumu publicēt šeit kopā ar jaunām idejām par to, kā dalīto uzturu un skābju-sārmu līdzsvara diētu padarīt garšīgu un patīkamu ikvienam gardēdim.

Tagad recepšu sadaļā ieliku vairākas receptes no Ilzes bloga - izvēloties tās, kas iekļaujas dalītā uztura koncepcijā. Viņai ir daudz lielisku ideju un ar nelielu improvizāciju vēl vairāk recepšu no viņas bloga būs iespējams transformēt arī dalītā uztura praktizētājam. Viena no lielākajām "problēmām" (ja tā var teikt), ir problēmas ar miltu savienošanu ar olbaltumvielām, kas tādus plaši iecienītus ēdienus kā siermaizes, picas, tradicionālos mīklas izstrādājumus (milti/graudaugi + olas + piena produkti) - pīrāgus, kūkas, tortes, pankūkas utt. padara par nevēlamiem no dalītā uztura viedokļa. Taču praktiski jebkam ir iespējams atrast alternatīvu. Par labākajām alternatīvām rakstīšu kādā no nākamajiem rakstiem. Bet tagad - priecīgus visiem gaidāmos svētkus un - baudiet veselīgus ēdienus ar kādu no recepšu sadaļā piedāvātajām receptēm! Lai labi garšo!



MĀKSLĪGIE SALDINĀTĀJI


Miljardu industrijas lolojums aspartāms (sastopams arī zem šādiem apzīmējumiem: Equal, NutraSweet, Spoonful, AminoSweet, E951) ir viens no lētākajiem mākslīgajiem saldinātājiem un ir nesalīdzināmi lētāks par dabīgajiem saldinātājiem, tādēļ to samērā plaši lieto plaša patēriņa produktos, galvenokārt saldinātajos dzērienos, konditorejas izstrādājumos, šķīstošajā kafijā/kakao u. tml. produktos un gandrīz visos produktos, kas pazīstami kā „diētisks” (diet) vai mazkaloriju un „bez cukura” (sugar-free). Diemžēl šodienas realitāte ir tāda, ka mūziku pasūta tas, kas par to maksā, tādēļ arī šī saldinātāja lobijs ir parūpējies, lai aspartāmu ne tikai neaizliegtu, bet pat rekomendētu kā veselīgu alternatīvu, jo īpaši cilvēkiem ar liekā svara problēmām.

Savu uzvaras gājienu aspartāms sāka pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem (to atklāja pirms vairāk kā 40 gadiem un sākotnēji to izmantoja kā medicīnisku līdzekli kuņģu čūlas u.c. slimību ārstēšanā) un tas ir bijis pietiekams laiks, lai apkopotu gana daudz liecību par to, ka šī viela izraisa smagas neiroloģiskas problēmas, redzes pasliktināšanos (līdz pat redzes zudumam), depresiju, atkarību, no kuras atbrīvoties ir vēl grūtāk nekā no alkohola vai heroīna, sirdsdarbības traucējumus, smadzeņu audzēju, aknu aptaukošanos un cirozi, migrēnu, krampjus, atmiņas zudumus, multiplo sklerozi, epilepsiju, diabētu, trauksmainību un nemotivētu agresiju. Sauso acu sindroms un izkaltusi mute, nemitīgas slāpes, kuras šķietami var dzesēt ar jaunu aspartama dzēriena devu, ir aspartama upuru pastāvīgais pavadonis.

Kas tad ir aspartāms? Tas ir metila esteris, ko sintezē no dabīgas aminoskābes. Ļoti skābā vai sārmainā vidē, piemēram, saldinātajos gāzētajos dzērienos, rodas metanols jeb koka spirts, kas ir indīgs un var izraisīt aklumu; ilgstoši uzglabājot vai produktam sasilstot, aspartāms pārveidojas toksiskās sastāvdaļās, kas izraisa smadzeņu bojājumus.

Tiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par aspartāma patieso dabu, no sirds iesaku izlasīt Palmbīčas Medicīniskās pētniecības institūta direktora H. Dž. Robertsa pētījumu

Pārējie mākslīgie saldinātāji – saharīns (E954), sorbīts (E420), ksilīts (E967), kālija acesulfāms (E950) arī nav nekas organismam vēlams, jo ir ziņas par to kancerogēnajām īpašībām, spēju izraisīt ilgstošu caureju, kas noved pie organisma dehidrēšanās, nelabvēlīgu ietekmi uz nervu sistēmu un emocionālo labsajūtu. Mākslīgie saldinātāji ir neatņemama sastāvdaļa košļājamajās gumijās, dažādās pastilās u. tml. produktos, kuriem jānodrošina ilgstoša garša.

trešdiena, 2012. gada 4. aprīlis

Dabīgie sīrupi - rīsu, dateļu, kļavu un agaves

Pie dabīgajiem saldinātājiem, ko var lietot kā alternatīvu cukuram, minami rīsu, dateļu, kļavu un agaves sīrupi.

Nākamā un nebūt ne pati sliktākā alternatīva baltajam un brūnajam cukuram ir augu valsts sīrupi, kas iegūti karsējot šo augu sulu. To labākā īpašība ir zemais glikozes līmenis, kas nozīmē - lietojot šos saldinātājus, jūsu cukura līmenis asinīs būtiski nepaaugstināsies un tas neradīs šī līmeņa svārstīšanos un attiecīgi - pastiprinātu un grūti pārvaramu vēlmi pēc saldumiem vairākas reizes dienā.

BRŪNO RĪSU SĪRUPS
Lai iegūtu brūno rīsu sīrupu, brūnie rīsi (tie paši baltie rīsi tikai ar apvalku, kas satur šķiedrvielas, vitamīnus un minerālvielas) tiek fermentēti ar īpašiem enzīmiem, lai sašķeltu rīsos esošo cieti. Iegūto šķidrumu nokāš un vāra līdz iegūst vajadzīgo sīrupa konsistenci. Brūno rīsu sīrups ir batāts ar rīsu olbaltumvielām, magniju, mangānu un cinku. Sīrupa sastāvā ir 50% ūdenī šķīstošie saliktie ogļhidrāti, 45% maltozes (augu izcelsmes ogļhidrāts) un tikai 3% glikozes. No brūnajiem rīsiem iegūtā glikoze viegli uzsūcas organismā, turklāt saliktie ogļhidrāti un maltoze nodrošina vienmērīgu enerģijas sadali un būtiski nepalielina cukura līmeni asinīs.
Vienīgais nelāgais aspekts, par ko nesen ziņojis žurnāls "Environmental Health Perspectives", ir paaugstinātais arsēna daudzums rīsu graudu apvalkā, kas automātiski nonāk arī rīsu sīrupā. Arsēns ir viena no ķīmiskajām vielām pesticīdos, ko izmanto industriālajā lauksaimniecībā. Tādēļ visdrošāk ir iegādāties tieši ekoloģisko brūno rīsu sīrupu, kaut arī tajā ir iespējams paaugstināts arsēna daudzums, jo augsni ietekmē dažādi faktori un kādreizējās apstrādes metodes, kuru sekas jūtamas ilgāku laiku, ne tikai fakts, ka ekoloģiskajā lauksaimniecībā šādi pesticīdi netiek izmantoti.

DATEĻU SĪRUPS
Dateles, kuras dēvē arī par Sahāras maizi, satur ļoti daudz cukura (fruktozes un glukozes veidā) - ap 60%. Svaigā veidā tās ātri sāk bojāties, tādēļ parasti tās tiek kaltētas. Dateles satur gandrīz visus iespējamos un organismam nepieciešamos vitamīnus un minerālvielas. Dateļu sīrupu var pagatavot arī mājas apstākļos. Tam vajadzīgas "Medjool" šķirnes žāvētas dateles (vēlams ekoloģiskās), kas uz nakti ir jāizmērcē destilētā ūdenī, pēc tam jāliek blenderī, jāpievieno vēl ūdens un kārtīgi jāblendē, līdz iegūta sīrupa konsistences masa. Uzglabā noslēgtā traukā ledusskapī. Pēc vēlēšanās var pievienot nedaudz citrona sulas, garšvielas pikantumam utt.

KĻAVU SĪRUPS
Kļavu sīrupu iegūst no kļavu sulas, kas satur apmēram 2-5% cukura. Šim nolūkam visvairāk izmanto tieši cukura kļavas, kas aug Ziemeļamerikā un pie mums pieejamas tikai privātās kolekcijās. Vēl sīrpuam paredzēto sulu mēdz iegūt arī no sarkanās un melnās kļavas un teorētiski var izmantot arī mūsu platuma grādos augošo kļavu sulu, tikai jārēķinās, ka mazāk saldai sulai būs nepieciešams patērēl diezgan lielu tilpumu, lai iegūtu kļavu sīrupu. Šis dabīgais saldinātājs ir salīdzinoši dārgs (lētie ir kaut kas līdzīgs kā mākslīgais medus - cukura sīrups ar sintētisko garšas esenci), jo, lai iegūtu litru kļavu sīrupa, ir jāvāra aptuveni 40-50 litrus kļavu sulas. Par sīrupa kvalitāti liecina uz etiķetes uzrakstīti burti A-D. Vistumšākais un piesātinātākais ir D, kam seko C un B - jau vieglāki un gaišāki. A ir gaišs un vieglu garšu, bet visgaišākais un vieglākais ir AA kategorijas kļavu sīrups.
Kļavu sīrupa vērtīgās vielas ir B grupas vitamīni, dzelzs un kalcijs.

AGAVES SĪRUPS
Agaves sīrupu iegūst no agaves auga, kurš aug Dienvidamerikā. Tas ir tas pats augs, no kura gatavo arī tekilu. Kaut arī būdams nepilnas divas reizes saldāks par cukuru, agaves sīrups cukura līmeni asinīs paaugstina nedaudz - ievērojami mazāk nekā parastais cukurs (tādēļ piemērots arī diabētiķiem). Agaves sīrupa sastāvā ir vērtīgas minerālvielas un arī insulīns, kas veicina kalcija uzsūkšanos, samazina "sliktā" holesterīna līmeni asinīs un uzlabo zarnu mikrofloru. Tas satur 50 līdz pat 90% fruktozi un atlikušo procentuālo attiecību - glikozi.
Agaves sīrupu gatavo no 14-17 gadus veciem augiem, nogriežot tā lapas un izspiežot sulu no stumbeņa. Pēc tam sulu karsē zemā temperatūrā līdz iegūst sīrupa konsistenci.

svētdiena, 2012. gada 1. aprīlis

MEDUS


Ikviens zina, kas ir saldais gardums medus, taču tā tapšanas process ir gana interesants, lai pāris teikumos to aprakstītu. Tātad – to ražo medusbites no ziedu nektāra, augu dzīvo daļu izsvīduma vai no sūcējinsektu izdalījumiem. No pirmā iegūst ziedu medu, no otrā – izsvīdumu medu, bet no trešā – lapu medu. Ziedu medu bites iegūst no saldā ziedu nektāra, ko tās iesūc guzā, kur nektārs sajaucas ar to organismā saražotajiem sekrētiem, pēc tam daudzas reizes pa pilienam izlaiž no guzas un atkal ar snuķīti iesūc atpakaļ. Šajā procesā nektārs no saharozes pārvēršas fruktozē un glikozē, kā arī tiek bagātināts ar bišu guzā esošajiem vitamīniem, fermentiem un bioloģiski aktīvajām vielām. Pēc tam tās medu salej šūnās un aizvāko, lai tas nogatavinātos (tas var prasīt no vairākām dienām līdz pāris nedēļām). Izsvīduma medus iegūts no medusrasas – izsvīduma, kas parādās uz augu lapām, ja ir bijušas lielas temperatūras svārstības starp dienu un nakti, kā arī izsvīduma saldo šķidrumu bites ievāc no priežu un egļu skujām. Lapu medu bites iegūst no laputu izdalījumiem, ko tās atstāj uz lapām. Laputis dzīvo lapu apakšā, barojas ar to saldo sulu, bet tām vajadzīgas galvenokārt olbaltumvielas un tikai nedaudz cukura, tādēļ atlikušais cukurs tiek izvadīts no organisma un tas nopil uz zemāk esošajām lapām, no kurām šo saldvielu savāc bites. Saldvielas apstrāde izsvīduma un lapu medus gadījumā notiek tāpat kā aprakstā pie ziedu medus. Izsvīdumu un lapu medus skaitās vērtīgāks un arī dārgāks par ziedu medu, jo tas satur vairāk minerālvielu un olbaltumvielu.

Medus skābuma rādītājs ir salīdzinoši neliels, tādēļ tas, līdzīgi kā fruktoze, kļavu sīrups, brūno rīsu sīrups, kviešu iesala sīrups, cukurniedru sīrups un Turbinado cukurs (gandrīz tas pats, kas Demeraras cukurs, ir vēlamāks par rafinēto (balto) cukuru un gaiši brūno kristālisko cukuru. Vienīgi jāatceras, ka medu nav ieteicams karsēt vai pievienot karstiem dzērieniem, jo virs 40 grādiem pēc Celsija medus zaudē ārstnieciskās īpašības, un to jāuzglabā noslēgtā traukā, pretējā gadījumā tas uzņems mitrumu no apkārtējās vides un var sākt bojāties. Tāpat jāuzmanās cilvēkiem, kuriem novēro alerģiskas reakcijas no ziedputekšņiem. Piesardzības labad ieteicamāks ir gaišais medus, jo biežāk alerģijas rodas no tumšā (griķu, viršu) medus.


Ja izvēlaties medu, tad vislabāk to pirkt no uzticamiem biškopjiem, jo, diemžēl, ir arī tādi, kas lielāku ienākumu dēļ ir gatavi medus iegūšanas procesu pasteidzināt jebkādiem līdzekļiem – barot bites ar cukursīrupu, izņemt nenogatavinātu medu, to karsēt, pievienot vairāk ūdeni nekā vēlams utt. Labas kvalitātes medus ar laiku kristalizējas, kurpretim pārkarsēts medus nekristalizēsies. Uz pārkarsēta medus virsmas parasti ir redzams tāds kā putu aplis, bet medus noslāņošanās liecina par atšķirīgu medu samaisījumu.
Veikalos ir pieejams arī tāds „brīnums” kā mākslīgais medus, kuram ar medu būtībā nav nekādas saistības, jo tas pagatavots no cukura, ūdens, pienskābes, citronskābes un vīnskābes, kā arī medus esences vai aromātvielas. Šāds medus satur tikai saharozi, glikozi un fruktozi, bet nekādu vitamīnu vai citu vērtīgu vielu tajā nav un skābuma rādītājs mākslīgajam medum ir tāds pats kā baltajam cukuram