Saldumi un piena sēne

Manuprāt, ļoti reti var sastapt cilvēku, kuram negaršo saldumi. Par spīti tam, ka tie nebūt nav veselīgākais, ko varam iekļaut savā uzturā, daudzi atzīst vajadzību pēc saldumiem līdz pat atkarības līmenim. Ja vēl sev izdomājam mīlīgu attaisnojumu, ka organisms jau pats zina, ko tam vajag, tad – kur ir problēma? Lai arī kā gribētos par to uzrakstīt īsi un kodolīgi, tomēr diezin vai izdosies, jo šī tēma ir diezgan visaptveroša.

Candida albicans

Vispirms liriskai atkāpei nedaudz par piena sēni, ko izraisa rauga sēnīte mūsu organismā. Rauga sēnīte – Candida albicans – atrodas gan uz mūsu ādas, gan organisma iekšienē: tā ir normāla mirofloras sastāvdaļa un pati par sevi cilvēka veselību neapdraud. 

Taču šie mikroorganismi ir ļoti vairotiesspējīgi, izturīgi un ... tiem ļoti garšo saldumi. Ja C. albicans sāk strauji vairoties, tad tas neizbēgami ietekmēs jūsu veselību, turklāt – ļoti dažādos veidos: gan kā piena sēne zīdaiņiem, gan stomatīts jebkura vecuma cilvēkiem, kandidoze un vulvovaginīts sievietēm, alerģiju, zarnu un kuņģa mikrofloras bojājumi, aizcietējumi, hemoroīdi, slikta elpa, hronisks nogurums, krampji kājās (rodas no nespējas asimilēt minerālvielas), satraukums, spējas garastāvokļa maiņas utt. C. albicans izplatību vēl vairāk veicina pazemināta imunitāte (neveselīga uztura piekritēji nekad nav varējuši lepoties ar labu imunitāti). 

Kuņģis ir klāts ar īpašu gļotādu, kas pasargā no skābju iedarbības. Rauga sēnes kolonijas to pamazām noārda un cilvēki iedzīvojas kuņģa čūlā. Arī zarnu gļotādas ‘’cauromos’’, zarnu bārkšu bojājumos, smilšu un akmeņu veidošanās gadījumos iekšējos orgānos ir vainojama rauga sēne. Tā traucē toksīnu izvadīšanu no organisma, kas tādējādi uzkrājas iekšējos orgānos, nogulsnējas fēču akmeņi, kuri ar laiku ieaug zarnu gļotādā. Caur zarnu gļotādas „caurumiem” asinīs nonāk lielas neasimilētās olbaltumvielu un tauku molekulas kopā ar patogēnajiem organismiem un toksīniem, ko imūnsistēma identificē kā svešķermeni un rezultātā mēs iegūstam alerģiskas reakcijas, jo organisms pret šo svešķermeni izstrādā antivielas. Novājinātā zarnu gļotāda neļauj sintezēt un uzņemt pietiekamu daudzumu vitamīnu un minerālvielu, tiek traucēta vielmaiņa šūnās.

Patiesībā C. albicans negatīvās ietekmes uzskaitījumu var turpināt vēl gari un plaši, taču šodien šāda informācija ir pietiekami plaši pieejama un katrs var par to uzzināt vēl vairāk, ja ir šāda vēlēšanās. Manuprāt, šī ir pietiekami nopietna tēma, lai ar to iesāktu sadaļu par saldumiem un jo īpaši cukuru, kuru ne bez pamata dēvē par „balto nāvi.” Pirms turpinu par cukuru, piebildīšu, ka cukurs nav vienīgais C. albicans izraisītājs, to veicina arī rafinētie milti (pretēji pilngraudu miltiem), cigaretes, alkohols, hlorēts ūdens, dzīvnieku iekšas (jo īpaši aknas un nieres, kas satur daudz antibiotiku, pesticīdu u.c. industriālās lopkopības ‘’labumu’’), pusfabrikāti iepakojumos (tie satur daudz ķīmiskās sāls, hidrogenizētās eļļas (varbūt plašāk pazīstamas kā trans-taukskābes), balto cukuru), antibiotikas, kontracepcijas tabletes (progesterona tipa hormoni izmaina mikrofloru, ļaujot kandidai strauji vairoties), pārtika, kurai trūkst enzīmu (termiski apstrādātā), gāzētie dzērieni (satur daudz cukura, par ko arī turpmāk). Rezumējot iepriekš teikto – C. ablicans ir organisma funkcijām nepieciešama baktērija, taču problēmas rada līdzsvara izjaukšana. Veselīgs un līdzsvarots gremošanas trakts ir šāds: sārmaina vide mutē (siekalās), nedaudz skāba vide kuņģī, viegli sārmaina – tievajā zarnā un viegli skāba taisnajā zarnā. Veselīga diēta, jo īpaši palielinot pienskābo baktēriju uzņemšanu, var palīdzēt atgūt šo līdzsvaru.

CUKURS

Cukurs ir viens no lielākajiem vaininiekiem Candida albicans straujam pieaugumam. Mūsdienu cilvēks patērē aptuveni 100 reizes vairāk cukura nekā mūsu senči pirms 100 gadiem. Tādēļ arī kādā no pirmajiem rakstiem minētais stereotips, ka „senči ēda visu un ar viņiem nekas traks nenotika” vairs nav attiecināms uz mūsdienām. 

Ja zinām, ka cukurs nav veselīgs – kādēļ turpinām to lietot ik dienas? Atbilde meklējama tajā, ko dēvē par cukura atkarību, ko nevar pārvarēt ar gribasspēku, jo šī „vajadzība” norisinās ķīmiskā līmenī, aknām sūtot ziņu smadzenēm, ka organisms ir izsalcis (cukura līmeņa asinīs krišanās dēļ aknām nākas tērēt savas glikozes rezerves). Glikoze ir smadzeņu vienīgais barības avots, tādēļ – kurš gan spēj pretoties dabai, kas mūsos ielikusi ļoti stabilu izdzīvošanas mehānismu? Šeit mēs atgriežamies pie jau minētās C. albicans, kas „pārtiek” no cukura – proti, tā izmanto glikozi, lai radītu fermentācijas procesu, kas veicina tās dzīvotspēju. C. albicans sekmē glikozes līmeņa pazemināšanos un rada toksiskus atkritumus, kas ļauj tai vairoties. Jo vairāk cukura ēdīsiet, jo vairāk tas „prasīsies” – šis ir neizbēgams apburtā loka princips.

Cukurs ir arī viens no aptaukošanās galvenajiem cēloņiem, jo aizkuņģa dziedzera hormons insulīns asinīs nonākušo cukura pārpalikumu pārvērš taukos. Tas savukārt pazemina cukura līmeni asinīs un organisms atkal ‘’prasa’’ ogļhidrātus (vēl apmēram 2-3 reizes dienā pēc pirmās ogļhidrātu/cukura devas). Brokastīs ēst ogļhidrātiem bagātīgu maltīti (saldās brokastu pārslas, sviestmaizes, bulciņas utt.) ir tikpat neveselīgi kā brokastis neēst nemaz, jo arī otrajā gadījumā ir tieši tas pats scenārijs ar pazemināto cukura daudzumu un pēc tam – grūti pārvaramu vēlmi pēc saldumiem un neveselīgiem našķiem. 

Lai mazinātu vai pārtrauktu vēlmi pēc saldumiem, jums jāatjauno normāla gremošanas trakta, bet jo īpaši – zarnu – mikroflora, kas panākams ar pareizu uzturu (smagākos gadījumos ar medikamentiem) – pēc iespējas sārmainākiem pārtikas produktiem (sārmainu ūdeni, sulām, zaļumiem, termiski neapstrādātiem un ar šķiedrvielām bagātiem produktiem). Alkas pēc saldumiem var mazināt olbaltumvielas. Šokolādes vietā uzkodiet citronūdenī izmērcētas mandeles, apēdiet nesaldinātu jogurtu, vārītu olu, izdzeriet glāzi dārzeņu sulas u.tml.

Turpinājums sekos...