Kad skābju-sārmu līdzsvara uzturā runā par skābiem un sārmainiem produktiem, ar to tiek domāts galaprodukts, kas palicis pāri no barības pēc vielmaiņas procesa. Angliski to sauc par ''ash''. Latviski to gan negribētos tulkot kā ''pelni''... Galvenā doma ir šāda: apēstā barība pēc vielmaiņas procesa atstāj vai nu skābes (urīnskābe, slāpekļskābe, miecskābe, skābeņskābe, pienskābe, sālsskābe) vai sārmus (organiskie kalcija, magnija un kālija sāļi), kas vai nu tiek izvadīti no organisma, vai arī uzkrājas saistaudos. Kā jau tiku rakstījusi iepriekš - mums ar pārtiku jātiecas uzņemt pēc iespējas vairāk sārmu veidojošo produktu (70 - 80%), jo pārāk liels skābu produktu īpatsvars maltītē ar laiku noved pie nopietnām veselības problēmām. Balstoties uz produktu skābuma un sārmainības indeksiem ir iespējams aprēķināt pārtikas skābuma slodzi uz organismu. Jo rezultāts ir ar lielāku mīnusa zīmi, jo sliktāk mums. Piemēram, apēdot pusdienās cūkgaļu (-34,5) ar kartupeļiem (+2) un piena mērci (-11) un, teiksim, burkānu un kāpostu salātiem (+16), jo īpaši ņemot vērā, ka tradicionāli lielāko porcijas daļu veidos kartupeļi un gaļa, mēs iegūsim diezgan ''skābu'' rezultātu: -27. Jāņem arī vērā tādas nianses kā produktu pagatavošana. Ja cūkgaļa būs krietni apcepta eļļā, tas to darīs vēl skābāku un grūtāk sagremojamu. Ja sakņu salāti būs saldināti ar cukuru un tiem būs pievienots galda etiķis vai kāda no rafinētajām eļļām, arī šis faktors būs tikai un vienīgi ar mīnusa zīmi. No šāda viedokļa, ļoti maz produktu ātro uzkodu ēstuvēs ir veselīgi vai labvēlīgi mūsu organismam.
Skaidrības labad piebildīšu, ka skābuma slodze tiek aprēķināta miliekvivalentos uz 240 kilokalorijām. Otrs šajā sakarā būtiskais rādītājs ir skābuma un sārmainības skala, ko mēra no 1 - 14, kur 1 ir maksimāla skābes koncentrācija, 7 neitrāls, bet 14 visaugstākā sārmu koncentrācija. Cilvēka asinis dabiski ir viegli sārmainas, to rādītāji atšķiras vēnās, artērijās, limfā, starpšūnu un locītavu šķidrumos. Aptuveni vidējais rādītājs ir 7,365. Kad skābju-sārmu uztura piekritēji saka, ka viņi vēlas kļūt sārmaini, tas nenozīmē, ka ēdot pārsvarā sārmainus produktus, ķermeņa šķidrumu sārmainības rādītājs varētu pārsniegt, piemēram, 8 vai vēl vairāk. Svārstības notiek ļoti šaurā amplitūdā (7,35-7,45), turklāt ar asins sārmainības mērīšanu parasti šie cilvēki nenodarbojas. Tiem, kam ir interese pārbaudīt produktu ietekmi uz viņu organismu, mēdz ar lakmusa papīrīti mērīt siekalu vai urīna skābuma vai sārmainības pakāpi, kas liecina par attiecīgā produkta dabu. Arī pārlieku liels sārmainu produktu daudzums (teiksim, ja kāds ēstu tikai un vienīgi sārmainu vidi radošus produktus) nebūt nav labs, tādēļ ir būtiski sekot zelta proporcijai 30:70.
Pašlaik strādāju pie skābo un sārmaino produktu tabulas izveides un ceru, ka tuvākajā laikā to pabeigšu un nopublicēšu, lai beidzot varētu ķerties klāt pie prakses un reālas produktu kombinēšanas ikdienā. Tik garš teorētiskais ievads ir vajadzīgs, lai labāk saprastu, kāpēc vieni produkti ir vēlamāki par citiem un kā tieši veidot labās kombinācijas. Jo, manuprāt, vienkārši iekalt kaut kādus likumus bez dziļākas izpratnes ir grūti un tas atņem iespēju pašiem improvizēt un atrast savas mīļākās kombinācijas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru